man brīžiem ir sajūta, ka notiks kaut kas ļoti traģisks, bet es to ļoti nedrīkstu pierakstīt, jo viss, ko pierakstu, piepildās, tādēļ es rakstu, ka būs tikai neticami jaukas noticības.


biju vestsaidas stāstā. mūzika ir iemīļota un burvīga, bučas bernšteinam, tas nekas, ka apskaņojums bija slikts, dombrovska nevarēja paņemt augstās notis, skrastiņš ir plakans, tas mazais, kas carminā buranā dziedāja tītaru, tā taču bija, vispār nevar paņemt toni un bernardo lomas dzīvotājam bija laba balss, bet pārāk zema partija, visādi citādi man patika, redzēju cilvēkus, kas bija jau redzēti, un vislielākā asara, protams, izlauzās nevis visos aizkustinošajos brīžos, bet gan paklanīšanās laikā, kad skrastiņš un zane sagāja kopā paklanīties. tāds pārsteigums, ka viņi abi tomēr ir dzīvi.

nopirku zābakus, zabadak, man bija divi pilnīgi vienādi zābaki, bet vieniem bija labāka zole, otriem labāka āda, nopirku tos ar labāku ādu, tā rezultātā, esmu pārorientējusies uz daiļslidošanu pa trotuāriem. cik gudri, no manas puses. vismaz nebūs garlaicīgi kaut kur doties.

vēl es domāju, varbūt mest visu pie malas, atkārtot solfedžo un mūzlitu, iet uz akadēmiju un spēlēt vestsaidas stāstu. mūziķiem visas brīvdienas ir darbadienas. es nezinu, ko gribu. galu galā es šobrīd atsakos no visa. cik gudri, no manas puses. vismaz nebūs garlaicīgi, meklējot, kur to visu dabūt atpakaļ.