|
|
|
Jūnijs 9., 2004
12:32 - Žēl puntiņu, žēl bērnu.
viens jau protams varēs atkal teikt, ka es muldu. Bet es domāju, ka man vienkārši "veicas". Vakar iepirkusies Barona centrā, dodoties uz Čaka ielas pusi un pašā trotuāra vidū redzēju guļam divus putnēnus. Tādus lielus, ķermenītis manas dūres lielumā, paši plikiņi, tik neizlobijušies lielo spalvu kāti, kā tādas retas eža adatas. Paši zilsarkani, kā tiko dzimuši bērneļi. Beigti. Redzams, krituši no blakusesošās mājas pašas augšas. Zarniņas ārā. Tāds nespēks sajūtās. Par to, ka tāda nu ir tā pasaules kārtība - stiprākie izstumj vājākos. Un to mainīt nevar un nevajag. Tā tam jābūt. Bet negribas tā. Gribētos, ka nevienam nesāp.
Gāju tālāk pie sevis zīlēdama vai tie bija kaijas vai varbūt kovārņa bērni. Diezi vai balodis būtu šitādi mazuļi. Bet var jau būt. Un nez vai viņi ir citu puntnēnu no ligzdas izstumti vai arī kāds ligzdu izpostījis. Kaut kā jocīgi, ka divi uzreiz.
Aizgāju mājās un tad! Un tad man pieleca, ka man taču vajadzēja tos līķišus novākt. Nu johaidī! Kapēc tās saprātīgākās domas vienmēr tik lēni velkas! Droši, ka pēc manis gāja kāds ķipars mazs, kas vakarā gultiņā raudās žēlodas mirušos puntiņus. Un es biju varējusi, bet nebiju darijusi, lai šīs asaras aiztaupītu.
Pati taču atceros, kā puika vēl gadus 2 pēc tam, kad bija Ventspils ostā uz pusnogrimušā kuģa redzējis noslīkušu kaķi, nevarēja vien beigt pārdzīvot. Un es vēl pārdzīvoju, ka nekādi sētnieki, kas tur krastu tīra, nebija to kaķa līķiti aizvākuši.
Un tagad es pati. Varēju, bet neizdariju. Ehhh
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
