šodien jau esmu pāršķirstījusi tik daudz lielisku grāmatu par dzimtes jautājumiem, ka pilnīgi vai rodas sajūta, ka par kaut ko šitādu jāraksta man bakalaura darbs nākamgad. par kaut kādām tur vēža pacientēm ar amputētām krūtīm vai kaut kādu ķermeņa prakšu konstrukciju mazām meitenēm vai vēlnezko. jebko, kur es varētu lasīt visas tās feministu grāmatas un tad piekrist, tad šokēties, tad kritizēt, lai man rastos milzīgs apjoms, ko atcerēties un citēt visos iespējamajos gadījumos. vakar jau mammu nošokēju, ka tad, kad viņa man iedeva ārsta nosūtījumu un es sašutu, ka nevaru salasīt, kas tur rakstīts, un viņa teica, ka man taču tas nav svarīgi un nav jāsaprot, izspļāvu pretī, ka šitais ir sociāli konstruēts priekšstats, kas padara visa veida medicīniskās zināšanas par elitārām un izolētām medicīnas praktizētāju lokā, ka man ir tiesības varēt izlasīt savu nosūtījumu un atrast visu informāciju, kuru gribu, nevis akli uzticēties kaut kādam priviliģētam, "maģisko" zināšanu apgādātam dakterim
pēc tā mamma teica, ka mana izglītības programma esot bīstama