| Paliek labāk un rīt būs pavisam labi |
[23. Maijs 2006|15:19] |
Bišķiņ vairāk pēc cilvēka jūtos. Tikai diemžēl nekas cits nav mainījies. Jau kuro dienu neesmu darbā. Viņi pat vairs neuzdrošinās zvanīt - baidās, ka kaut ko nelāgu pateikšu, vai vispār neatbildēšu. Tagad sūta īsziņas, kas arī kretinē, bet nu - var vieglāk izlikties, ka tas, ar ko nodarbojos, ir traki svarīgi.
Bet galva nežēlīgi sāp. Un vēl 17.30 šausmīgi svarīga sēde jānovada. Pirmo reizi ir tā, ka nav idejas par ko. Un nav arī idejas, kā izlikties, ka viss ir baigā čikiniekā.
Labi. Man liekas, ka man drīz zvanīs un jautās, kas par lietu un kur ir mans darbs. Tas pat vēl nav izprintēts. Par pārējo pat nesapņojot. Bet es vēl ceru, ka viņi to gaidīs rīt no rīta. Un ja ne, tad es tikai kārtējo reizi pierādīju sev, ka nespēju saplānot savu laiku. Nemāku to, nekad neesmu mācējusi. Un vispār - nav veselīgi dzīvot ar ilgām pēc mūžības.
Bet šorīt es biju darbā un satiku savu laimīgi precējušos, no meduspusmēneša atgriezušos sekretāri. Viss būtu labi, bet viņa baigi pašpārliecinātā kļuvusi. Es ceru, ka tas nevērsīsies pret mani, bet būs ieguvums mūsu kopējam darbam. Un vēl galīgi nesaprotu, kā lai atceros viņas jauno uzvārdu. Viņa atvieglojot manu dzīvi pati sevi sākusi trešajā personā saukt par ... kundzi saukt. |
|
|
