Daudz netrūka, lai es kļūtu par tiešā mārketinga upuri. Kā parasti pēc treniņa devos lejā uz Rimi, kur pa ceļam izņēmu naudu, un tā kā prezentāciju stends bija izlikts stratēģiski svarīgā vietā, kur labi pārskatāms bankomāts, mani uzrunāja balss ar slāvisku akcentu. Žēluma vadīts, ka meitenēm te jādirn visu dienu un jāuzmācas cilvēkiem izlēmu palikt un paklausīties nelielo lekciju, kaut gan man sāpēja pēda un vispār jutos noguris. Iespieda man rokās kaut kādu dāvanu komplektu ar trim flakoniem, tad vēl lika virsū vienu kastīti pēc otras. Meitene, smērēdama uz manām rokām kaut kādus krēmus un losjonus kaut ko stāstīja par cenām un nenormāli izdevīgu piedāvājumu, kurš gadoties tikai reizi dzīvē. Kad rokas bija pilnas, meitene, kura nebija diez ko smuka, iedeva pasmaržot kaut kādas smaržas, kuru cena veikalā esot 29Ls. Es tādu sūdu pat par 5Ls neņemtu. Ja runājam par smaržām, tad man vispār nepatīk saldas, uzmācīgas smaržas, jo man tādas asociējas ar veciem padomju varas nomocītiem cilvēkiem, kuri parasti lieto kaut ko bezgaumīgu un vēl bez tā uzgāž virsū sev litru tāda fluīda tā, ka var just pa gabalu. Kā lai tu, godīgs pilsonis būdams, pēc tam nestaigā ar sāpošu galvu? Lai nu kā, bet tas jau nebūtu es, ja nepajautātu, kur te uzņēmumam izdevīgums, jo, kā zināms, par brīvu ir tikai siers. Tad nu lūk, tikai šodien un tikai šeit pērc tās pretīgās smaržas par 18Ls un dabon dāvanā to, ko visu lekcijas laiku turēji rokās un tad dzīvo kā muļķis ar sāpošu galvu, kā no tādām smaržām lai tiek vaļā. Un kā lai tu nesajūties appists, kad pēkšņi tev to visu izņem no rokām? Sajutos bezpalīdzīgs kā mazs bērns, kuram izrauj konfekti no rokām. Sarunāju ar meitenēm, ka ieiešu veikalā un atceļā atgriezīšos, bet vainas apziņa mani nomāca tik ļoti, ka izgāju ārā pa otrām durvīm ar domu, ka nekad vairs neklausīšos žīdiskos izgājienos ar ne visai smukām meitenēm pie teikšanas.