vilcienā visi guļ, tāds līstošs laiks, sēžam abi uz sola un klanam galvas, paveru aci, šķiet, tālāk sēž mans bijušais klasesbiedrs, tomēr nē, migla caur skropstām un es guļu, parasti pamostos ap dzintariem, tad blakussēdošais sāk trīties un pogāt jaku, ilgi nespēju iemācīties stacijas, pēc skata man vēl bieži jūk priedaine, lielupe un bulduri, arī pumpurus un mellužus nespēju atcerēties, bet pēc secības nu jau ir labāk. pirmās trīs no māju puses skaitot, iemācījos, kad mazais kaimiņpuika tēloja vilcienu ap dīvāniem un pie klavierēm bija stacija. "piiiii, melļuži, piiii, pumpuļi", tāds blonds, mīksts un naivs puisēns, mīļums plūst pāri malām, māsa sešgadīga, savam vecumam gara, tieva, priecīga un brīnišķīgi bērnišķīga. manas mājas gudrajiem sīčiem viņi sevišķi nepatīk, viņos ir ieaudzināta tāda pārākuma apziņa, tāda, ka man kādreiz no viņiem bail, bail, ka nospiedīs mani.
labinieks, abinieks, es gribētu reiz uzrakstīt stāstu.
es gribētu reiz izlaist īstos vārdus.
filmas beigu mūzika. tas ir atsevišķs žanrs ar atsevišķu mērķi.
latīņu teikumi iztulkoti, tagad jādomā loģikā piemēri. nevaru sagaidīt, kad beidzot atsūtīs galdu un man būs dators.
izskaiti savas zobubirstītes un tu vairs nesapratīsi, cik māju tev ir.