Dzīves proza
Sapņos mani atsācis vajāt darbs. Tas, ko nedabūju un tas, pie kā paliku.
Nomodā arī palaikam šis uzpeld.
- Saulīt, un Tu tiešām uz turieni gribēji iet? - man izbrīnēti jautāja bijušais kolēģis. - Es esmu laimīgs, kopš esmu prom - tur tak nebija strādāšana, bet permanenta pakaļošana. Klau, bet ko tad tu tagad darīsi? Ui,...nu, jā... Piesēdi. Es tev izmaksāšu aliņu, labi?
Bet es vēl nedēļu par to nedomāšu. Es šo nedēļu vispār nedomāšu. Būšu tikai ieplestas nāsis, jutīga āda un pulsējošas garšas kārpiņas.
Nomodā arī palaikam šis uzpeld.
- Saulīt, un Tu tiešām uz turieni gribēji iet? - man izbrīnēti jautāja bijušais kolēģis. - Es esmu laimīgs, kopš esmu prom - tur tak nebija strādāšana, bet permanenta pakaļošana. Klau, bet ko tad tu tagad darīsi? Ui,...nu, jā... Piesēdi. Es tev izmaksāšu aliņu, labi?
Bet es vēl nedēļu par to nedomāšu. Es šo nedēļu vispār nedomāšu. Būšu tikai ieplestas nāsis, jutīga āda un pulsējošas garšas kārpiņas.