vot kad krīti kaut kādā izplatījuma baltajā miglā, vot kad viņa tev tā sabiezē visapkārt, kad pamazām no viegla dūmu mākonīša, kuram cauri var redzēt rokas, kļūst balta un cieta kā balts cements tieši acī, tad vot pakāpeniski sāc justies arvien mierīgāks un beigās, jau šajā baltumā iebetonējoties pavisam, tik mierīgs, ka to var nosaukt pat par sajūsmu (kaut, neskatoties uz to, ir jāiet gultā, jo dzīvesbiedrs jau tur guļ un dusmās šņāc).