|
tu nāci ar mani draudzēties kā ar kalnu, bet es nolīdzināju visu un teicu, nu draudzējamies. ak tu binokļu cilvēk, beidz mani izspiegot. būtībā, ja neņem vērā manus primāros iebildumus un izvairīšanos, viss ir tieši tā, kā grāmatā rakstīts, katram pēc padarītā, tikai tas jau esmu es, kas katedrālē slējas zem sarkofāga vāka. nē, tas neesmu es? esmu esmu, a ko es tur daru, vai tad tā tur nokļuvu izvairoties, esmu kā jokdaris galmā, mani nevar piespiest pie zemes likuma vara noķert, mani dzenā kā mušas, bet cilvēcīgumam nepietiek laika, lai mani iznīcinātu, jo tas cep maizi un rūpējas par mājsaimniecību un mani iznīcināt būtu pretstatā humānismam, bet par to es šaubos, mani neiznīcina tāpēc, ka es esmu uzmanīgs un tāpēc ka man ir burvju scipiteris, ar ko iebelzt pa pieri kuņām un olu galvām uzbrēkt kā lauvam un visi putekļu susuriņi samuks aiz stūriem, aiz katedrāles sarkofāgu melnajām bronzām, bet es gaismu izpūtis izgulšos par paklāju zālājā un man pār galvu lidos pieneņu pūkas, paņems mani aiz ausīm un nobružās gar koku zariem. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
