Mēdzu ievērot, ka cilvēki izturās kaut kā familiāri pret mani. Ne jau ar necieņu, bet arī pārāk brīvi. Šodien, piemēram, bija atnākuši cilvēki no RŪdens, lai uzliktu ūdens skaitītāju. Viņi te jau bija, bet tagad, otrajā reizē, – es saku labdien, viens atbild, sveiki, otrs pēc brīža ienāk un saka čau! Nu, visu jau izdarīja ātri un labi, nejutu, ka būtu kaut kāda augstprātīga izturēšanās vai tā. Arī bērni un jaunieši jūtas brīvi manā klātbūtnē, tas gan dažkārt ir traucējoši, jo daži no viņiem sāk uzstādīt savus izturēšanās noteikumus un tad ir jāstumj viņu pārāk tuvu piebīdītās robežas atpakaļ.

Bet tad gadījās arī pretējs moments, kad kāds itāļu kormūzikas interesents feisbukā griezās pie manis ar lūgumu pēc viena sk.d. notīm un konsekventi mani uzrunāja vārdā, uzvārdā + professor + composer. Tāds pagodinājums arī šķita tā kā par daudz.

Abos gadījumos nekādus iebildumus gan nepaudu.

ATJ: Kad abi santehniķi bija aizgājuši, secināju, ka šie piesavinājušies nelielu plastmasas caurules gabalu un metāla līkumu un iespējams vēl kaut ko (sķita, ka izmantotas mazāk detaļas, nekā tika prasīts iepriekš iegādāties). Nav jau tā, ka man tās lietas būtu vajadzīgas, bet es tā nerīkotos, es tomēr pajautātu vai var savākt. Arī tas, ka tie bija oficiāli no Rīgas Ūdens, man lika pazaudēt modrību. Stradhneeki, lol.