Tu te sēdi uuz akmens noskumusi un lūdz, lai Tevi kāds iemāca Dzīvot. Bet kādēļ Tu nedzīvo?! Redzi, Tu sēdi un gaidi no Dieva brīnumu, bet kādēļ Tu brīnumu atsakies pieņemt? Kādēļ Tu netici, ka brīnums var atnākt? Kādēļ...- Viņš klusi aprāvās un paskatījās uz mani skumjām acīm, bet tad atkal turpināja. - Kādēļ Tu domā, ka esi ar kaut ko īpašāka par citiem? Ja brīnums var ienākt citu dzivē, tad kādēļ lai tas neienāktu tavējā? Kādēļ Tu gaidi zīmes no debesīm, kas būtu nepārprotamas savā būtībā? Kādēļ Tu gaidi kaut ko īpašu? Brīnums ir tepat.


- Vai Tu zini visas atbildes uz jautājumiem? - klusi prasīju Viņam?.
Viņš pasmaidīja. - Pamēģini uzdot īstos jautājumus...


No kurines ņemt prieku?
Ieskaties acīs laimīgam cilvēkam - tur enēļi spēlējas. Daļiņa prieka viņš pavisam nemanāmi uzdāvās arī Tev Jo vairāk, ja pats būsi bijis vainīgs pie dzirkstelītes viņa acīs.
No kurienes ņemt uzticību?
Būt uzticīgam pašam. Un tikai.
No kurienes ņemt mīlestību?
Sirdī izaudzināt kā vidārgāko puķi un sacīt to pašu, ko domā: manas dāvanas Tev ir vienkārši tāpat! Nav lielāka tuvuma par Tuvumu dvēselē...


Mēs visi esam pieraduši pirkt un pārdot.
Bet Dievs neiesaistās mūsu tirgus attiecībās - Viņš ir ārpus un pāri tam.
Dievs IR - kā Esamība, it visā dzīvajā, ko var piepildīt ar Mīlestību. Viņš ir harmonija. Bet viņš nav jāizdomā, lai varētu dzīvot.
Tad iznāk, ka tiešām - lai dzīvotu, Dievs nav vajadzīgs, jo Viņš neklausās mūsu scenārijos. Viņš vienkārši IR.


Bet enģeļus laikam nevar tā vienkārši paturēt. Pat tad, ja ir atslēga uz viņu mājokli un sirdi...!


Enģeļi dod tikai sēklas, augļi mums jāiegust pašiem. Un viņiem ir jāaiziet īstajā brīdī. Tieši tik daudz, lai mums ļautu apjaust, ka lidojam paši. Tieši tajā brīdī, lai mēs nezinātu, kad viņi pie mums atgriezīsies.