te

Vakar beidzot saņēmos izmēģināt Riviera: The Promised Land. Teorētiski: kārtējais jRPG uz GBA konsoles. Praktiski: kaut kas līdzīgs jRPG saimes Planescape: Torment vai Choose-Your-Own-Adventure grāmatai ar klāt piemaisītām cīņām. IGN, ja nemaldos, to pat noraksturoja kā point 'n' click GBA vidē. Gandrīz katrā ekrānā 5-10 minilappuses (kā parasti iekš jRPG) dialogu, katrā ekrānā pāris izsekojamas vietas a la kvestos, kurās atrodam itemus vai vienkārši attiecīgās vietas/lietas aprakstus. Storijs gan pagaidām izskatās viduvējs, bet gan jau pārcietīšu - jo visādā citādā ziņā spēle piesaista.

Atzīšos, ka mani allaž ir kaitinājuši datorspēļu sižeti to pārliecīgās paļaušanās uz episkumu dēļ (jā, man riebjas arī fantasy un sci-fi episkie gabali). Jā, ir izņēmumi. Paldies Planescape, paldies kvestiem. Jo stāstos man allaž galvenie ir bijuši tajās attēlotie cilvēki - viņu dzīves filozofija, pārdzīvojumi u.t.t. - nevis kaut kādu izdomātu valstu vai karalistu likteņi. Iespējams, tas saistīts ar manu kosmopolītismu - tā kā pats neizjūtu īpašu interesi par kādā valstī notiekošo, ja vien tas tiešā veidā neskar (vai nevarētu skart nākotnē) mani, tad vēl jo mazāku interesi izraisa generic fantasy kingdom spējas turēties pretī ļauno dēmonu iebrukumam (vēl jo vairāk, ja iepriekš ir skaidrs, ka to izglābs puskailas daiļavas ar lielām krūtīm un zobeniem). Taču, ja sižets vijas ap cilvēka (?) mēģinājumiem nomirt, atgūt pazaudētos spārnus vai vienkārši izdzīvot, uzreiz kļūst emocionālāks un intīmāks. Arī lasot vēstures grāmatas (ko es savulaik diezgan daudz esmu darījis), tolaik vēl neapzināti, bet jau centos aprakstītajos notikumos atrast cilvēcisko faktoru. Sagrautas valstis, apvienotas robežas varbūt ir teh phun atsevišķai cilvēku sadaļai, bet es tiem nepiederu. Tāpēc jau priekšlaicīgi saku fuck u visām vairāk vai mazāk uz sižetu spēlēm, kas mēģinās izbraukt uz mēģinājumiem iesaistīt mani DIŽĀKAJĀ KONFLIKTĀ CILVĒCES VĒSTURĒ!!! Tāpēc HoMM IV kampaņa bija krietni interesantāka par to, ko redzēju HoMM III un tagad arī V daļā. Tāpēc Civilization un Rise of Nations nespēlēju scenārijus, bet gan cīnos maksimāli randomizētās pasaulēs. Tādā veidā man vismaz var rasties sajūta, ka tā ir mana valsts. Brīžiem es mēdzu iztēloties, ka tas ir cilvēks, kurš cīnās ar... kaut ko - slimībām, kaislībām, citiem cilvēkiem, gigantiskiem robotiem, kas šauj sarkanus lāzerus no acīm - whatever.

Tiktāl par sižetiem. Citās ziņās: mani fascinēgamemaster gandrīz histēriskā reakcija uz Cosmos neveiksmi Eirovīzijā. Latvijā viņi ir ieguvuši "neaizskaramo" statusu un runāt kaut ko sliktu par Cosmos skaitās sliktais tonis un uzreiz raisa aizdomas par runātāja intelektu. Tāpat kā pāri robežām Norah Jones vai jebkurš cits projekts, kurš cenšas izbraukt uz wannabe intelektuāļu vēlmi izlikties pārākiem kā viņu tuvinieki un draugi. Jā, Cosmos uzstājas profesionāli augstā līmenī. Bet visos citos aspektos viņi sux. Plus šai dziesmai bija drausmīgākais sākums cilvēces muzikālajā vēsturē. Labas mūzikas novērtēšanai nav nepieciešama inteliģence. Ja krutam Austrālijas sērferim, kuram līdzās viņu grauzošā haizivs šķiet kā Einšteins, nolobītu visu kamuflāžu, aiz kuras viņš cenšas pierādīt savu krutumu, un iedotu (ie)klausīties Bītlus, Mocartu vai Pink Floyd, varu saderēt, ka viņš bez īpašām grūtībām saprastu, ka tā pārspēj... ēēē... to sūdu, ko parasti klausās sērferi (izņemot, ja viņi klausās Beach Boys, jo BB pwns). Tāpat arī ar reperiem/metālistiem/Crazy Frog cienītājiem. Jā, viņi to neatzīs, neapzināti cenšoties sevi pārliecināt, ka iepriekš dzirdētā mūzika ir krutāka par Bītliem. Inteliģence, vai, pareizāk sakot, drosme, ir vajadzīga, lai viņš spētu to atzīt - vispirms jau pats sev.</span>

Un diablo.lv sux. Vispirms jau lietošanas ērtībā. Un arī koncepcijas ziņā. Laikam neesmu sasniedzis "īsta veča" apskaidrības līmeni.