tas bija skaisti. bijām ar darba kolēģi iepirkties. stāvam rindā, rati piekrāmēti ar kaudzi, gaidam. pienāk mūsu kārta, un pēkšņi dāma aiz mums sāk pārdevējam čīkstēt, ka viņai tikai pāris lietiņas un ka ilgi būs jāgaida un ko tur ko tur.. pārdevējs, krāns tāds, arī viņu apkalpoja. nez, kur bija pazudis mūsu bičīgums tajā brīdī? bet pati skaistākā epizode sekoja pēc tam. kundzīte mēģināja atvainoties, ka viņa tā izdarījusi, bet viņai, redziet, bērns mašīnā gaidot. tajā brīdī mana kolēģe ar savu apburošo smaidu, tādu, kas līdz ausīm un kā pati saulīte staro, sāk stāstīt, ka šādi attaisnojumi.. (kerča pauzīte, kundzīte jau smaidoši ar "paldies, ka saprotat" skatās pretī) ..ir pilnīgi vienaldzīgi un neattaisno cilvēka rīcību. TADĀĀĀĀ. žetons.