laivu braucienos ir daudz maģijas. nekad nevar zināt, kāds būs ceļš turp, un kādas būs laivas, vai es dzeršu alu vai tomēr nē. un tad ir upe, par kuru šoreiz nebija ne jausmas kāda tā būs. daudzi solīja, ka ūdens tur nebūs, bet šķidruma trūkumu es tiešām neizjutu. solīja arī ka būs sagāzti koki. arī tie bija uz vella paraušanu. vēl nekad nevar zināt kādi būs laikapstākļi. un bija tādi visādi, spīdeja karsta saule, lija vēss lietus, ducināja pērkons un naktī guļammaisā salu. un līdzās tam visam bija vējšs, ēna, pēdas ūdenī, laiva, kas velkas pāri akmeņiem un sērēm un vēl tas mežonīgais laivu brauciens pāri tam nenormālajam bebru aizsprostam, kas 10m plats un 20 m augsts (ha haaa). un tad ronis tur pazūd zem ūdnes un izlien laukā, un vel laivu pāri koku stumbriem, zariem sanesumiem un visu laiku ārā līst lietus.
es zinu, ka pēdējais vakars vienmēr glābj visu pasākumu, jo tad tumbu dārdoņa un kāju dipoņa savienojas ritmiskā dejā un rituālā. bet es esmu lose. iegāju pagulēt pēc supersātīgās un biezās zupas un aizmigu. laikam nogulēju visu vakara burvību. tāpēc sevi vēl joprojām šaustu.
Nākamais rīts turpinās futbola laukumā ar skatu uz slaloma trasi, dzeram alu, degam saulē un daram neko, novācam teltis, izpūšam laivas un sagaidam bezgaisa autobusu.
un tad jau rīga.

vakarā negaidīti tomēr aizeju uz gauju, un iedzeru alu. satieku klasesbiedru artūru B, kas šļupst un kaut ko stāsta. un runā ar Jāzepu. A Jāzeps izrādās jau 20 gadus raksta dzeju. uzrakstījis ap 500 dzejoļu par meitenēm, kas zilos svārkos nāk pretī un prasa cigareti,par mto kā jūrmalā kāpās būvē mājas un kā viņš pats niknumā zvēro, par krogiem un vispār arī krieviski lielu daļu.
un viņš deklamē un es nespēju pretoties vēlmei šo 55 gadus veco čangali, kas sevi sauc pa bomzi varbūt tomēr kaut kur aizvesti, piemēram, līdz kādam, kas var novērtēt viņa veikumu.
tagad tiekamies 3dien turpat. viņš sola nest dzejoļus, es solu padomāt, ko varu līdzēt.

bučas jums ar pirmdienas rītā. nākošgad atkal būs brauciens pa upi. urā!