par muzikālo gaumi
« previous entry | next entry »
Saturday Aug. 30th, 2025 | 20:22
Iespējams, ka jūs arī mēdzat tā darīt, bet man pierasta lieta ir klausīties vienu un to pašu dziesmu (vai skaņdarbu) vairākas dienas, vai arī, piemēram, astoņas stundas bez pārtraukuma, jo sevišķi gadījumos, kad pienācis laiks izdarīt daudz darba, un ir nepieciešams koncentrēties. Protams, es mēdzu klausīties mūziku arī parastajā kārtībā – klausos albumus, izlases un atskaņošanas sarakstus.
Mūzika, kuru klausos atkārtojumā, parasti ir ļoti lipīga popmūzika, kā arī citas kategorijas, par kuru klausīšanos sevi cienošam cilvēkam būtu pašsaprotami kaunēties – hiperpops, nightcore, anime mūzika, deviņdesmito un agro divtūkstošo rokmūzika, un tā tālāk. Šī iemesla dēļ jau sen esmu atmetis tādas idejas kā mūzikas klausīšanās ironiski, vai arī laba muzikālā gaume. Viens nesens piemērs – es nevienam neieteiktu klausīties Machine Gun Kelly kā labu vai interesantu mākslinieku, un pieļauju, ka viņa galvenā auditorija ir bērni, bet es divas dienas pēc kārtas darbā klausījos viņa jaunāko singlu (un tikai to), un strādāju praktiski bez pārtraukumiem, aizmirstot par apkārtējo pasauli.
Protams, ka pārsvarā šo mūziku klausos ar austiņām, bet reizēm nonāku konfrontācijā ar sabiedrību – piemēram, man radio intervijā pajautāja šo pēc būtības vienkāršo un drošo jautājumu – kādu mūziku tu klausies. Man nācās ātri pieņemt lēmumu, vai atbildēt godīgi, riskējot ar pārmērīgi garu un juceklīgu skaidrojumu, vai arī noklusēt detaļas un pateikt kaut ko neitrālu, piemēram, ka es klausos dažādu mūziku, kas neizsaka neko, bet ir pilnīga patiesība.
Vēl cita atmiņā palikusi konfrontācija bija pirms kādiem septiņiem gadiem, kad kārtējo reizi darbā klausījos vienu dziesmu atkārtojumā. Klasiskajai animei Gunslinger Girl bija ļoti slikta otrā sezona (nenoskatījos tālāk par otro sēriju), bet tās ievada dziesma izrādījās ļoti piemērota, lai to klausītos atkārtojumā. Vienā brīdī aizgāju uz tualeti, nenoņemot bluetooth ausis, bet telefonu atstāju kabinetā uz galda. Es nezinu, vai pie vainas telefona uzstādījumi vai arī konkrētās bluetooth ausis, bet brīdī, kad ausis atvienojās no telefona, tas turpināja atskaņot mūziku, turklāt maksimālajā skaļumā. Konstatēju to tikai tad, kad atgriezos no tualetes. Ceru, ka kolēģei, kas bija kabinetā, tas likās vienkārši smieklīgi, un šo nelielo starpgadījumu arī nekā īpaši ari viņu nepārrunāju, tikai komentēju, ka tā nav laba situācija.
Mūzika, kuru klausos atkārtojumā, parasti ir ļoti lipīga popmūzika, kā arī citas kategorijas, par kuru klausīšanos sevi cienošam cilvēkam būtu pašsaprotami kaunēties – hiperpops, nightcore, anime mūzika, deviņdesmito un agro divtūkstošo rokmūzika, un tā tālāk. Šī iemesla dēļ jau sen esmu atmetis tādas idejas kā mūzikas klausīšanās ironiski, vai arī laba muzikālā gaume. Viens nesens piemērs – es nevienam neieteiktu klausīties Machine Gun Kelly kā labu vai interesantu mākslinieku, un pieļauju, ka viņa galvenā auditorija ir bērni, bet es divas dienas pēc kārtas darbā klausījos viņa jaunāko singlu (un tikai to), un strādāju praktiski bez pārtraukumiem, aizmirstot par apkārtējo pasauli.
Protams, ka pārsvarā šo mūziku klausos ar austiņām, bet reizēm nonāku konfrontācijā ar sabiedrību – piemēram, man radio intervijā pajautāja šo pēc būtības vienkāršo un drošo jautājumu – kādu mūziku tu klausies. Man nācās ātri pieņemt lēmumu, vai atbildēt godīgi, riskējot ar pārmērīgi garu un juceklīgu skaidrojumu, vai arī noklusēt detaļas un pateikt kaut ko neitrālu, piemēram, ka es klausos dažādu mūziku, kas neizsaka neko, bet ir pilnīga patiesība.
Vēl cita atmiņā palikusi konfrontācija bija pirms kādiem septiņiem gadiem, kad kārtējo reizi darbā klausījos vienu dziesmu atkārtojumā. Klasiskajai animei Gunslinger Girl bija ļoti slikta otrā sezona (nenoskatījos tālāk par otro sēriju), bet tās ievada dziesma izrādījās ļoti piemērota, lai to klausītos atkārtojumā. Vienā brīdī aizgāju uz tualeti, nenoņemot bluetooth ausis, bet telefonu atstāju kabinetā uz galda. Es nezinu, vai pie vainas telefona uzstādījumi vai arī konkrētās bluetooth ausis, bet brīdī, kad ausis atvienojās no telefona, tas turpināja atskaņot mūziku, turklāt maksimālajā skaļumā. Konstatēju to tikai tad, kad atgriezos no tualetes. Ceru, ka kolēģei, kas bija kabinetā, tas likās vienkārši smieklīgi, un šo nelielo starpgadījumu arī nekā īpaši ari viņu nepārrunāju, tikai komentēju, ka tā nav laba situācija.
***
from:
pe
date: Saturday Aug. 30th, 2025 - 20:30
link
reply
***
from:
pe
date: Saturday Aug. 30th, 2025 - 20:51
link
reply
***
from:
grizzly_bear
date: Saturday Aug. 30th, 2025 - 22:46
link
reply