ne me quitte pas,

Vakar biju Durbes pilī. Laimu nokavēju kļūdainas info dēļ, bet redzēju citus labus mūziķus. Saksofonists, kas sāka mācīties mūzikas skolā krietni vēlu, bet koncerta beigās dragāja tik velnišķīgu "Devil's Rag", ka atkal nācās pateikties tādām lietām kā darba spējas un pacietība, ko uz mirkli biju nogrūdusi malā kā sekundāras, un, protams, vēlreiz un vēlreiz - dievišķajai mūzikai, kas ļauj arī cilvēkiem, kuri nav runātīgi, pateikt ārkārtīgi daudz. Bet vakaru par patiešām izdevušos padarīja pianista Daumanta Kalniņa un viņa māsas vijolnieces Madaras uzstāšanās. Kad spēlēja saksofonists, bieži pievērsos koncertmeistarei, kurai pārsvarā bija jāspēlē tik virtuozas lietas, ka, likās, komponisti tos pavadījumus veltījuši savām sievasmātēm. Man bija prieks pēc tam pasniegt viņai puķes, jo tas bija fantastiski. Bet, kad pie senā flīģeļa apsēdās Daumants Liepiņš, tas patiešām atdzīvojās. Puisis, ko es reizēm esmu redzējusi klusu un neizkrītošu lasot Domenes bibliotēkā, spēlēja tik neiedomājami dzīvespriecīgi, profesionāli un ar tādu vieglumu, ka žokli brīžam bija grūti turēt pieklājīgi aizvērtu. Vijolnieces spēles stils bija pavisam citāds. Madarai ar vijoli likās esam sāncenšu attiecības - kura kuru uzvarēs, un viņa visvairāk atdzīvojās skaņdarbos, kur varēja izpaust savu temperamentu. Viens no skaņdarbiem beidzās ātrāk, nekā paredzēts, jo stīga neizturēja spriedzi. :) Bija prieks redzēt arī agrāko mūzikas skolas biedreni, kas dažos priekšnesumos piespēlēja viņiem flautu un pati piekrita tam, ka šīs uzstāšanās viņai ir devušas vismaz tik pat daudz, cik mūzikas skola. Gandrīz vai noskauda šāda vienkāršota pieeja - mācies darot. Un iemācies ārkārtīgi daudz! Bet visskaistākais bija tas mirklis, kad devu ziedus Daumantam. Viņš pateica tikai paldies, bet sejā bija it kā ierakstīts pārsteigums: "Ai, cik jauki! Es daru to, ko mīlu, un man vēl kāds par to dod puķes!" Tas ir kaut kas, uz ko tiekties.