16 September 2008 @ 04:06 pm
 
Pa organismu šaudas vienaldzīgums, bet vienlaikus vēlme. Vēlme sajust siltumu sev blakus. Esmu noilgujies pēc noteiktas sabiedrības. Gribētu darīt visādas banālas un elementāras izarības. Es gribētu, lai mēs visi būtu kā mazi,atraisīti bērni. Un lai mēs visi smietos tā, lai ikviens garāmgājējs, kas pašāvies garām ikdienas steigā tomēr varētu pateikt:"Jā. Šie smiekli ir no sirds." Tādi maza bērna sapņi. Rudens, tāds aukstuma viļņa laiks. Ne tikai ārējs. Arī iekšējs.
 
 
Lapas čaukstina: kaut kas lēns un nostaļģisks