te

03:41 pm: Patiesībā jau viss ne tuvu nav tik sūdīgi, kā var šķist no rakstīta. Rau, šodien pat, pateicoties buzene laipnībai, dabūju trīs grāmatas, kas solās būt interesantas. Būs arī man kaut kad atkal jāsarīko vairs nevajadzīgo grāmatu izdāļāšana, citādi tām vairs nav vietas ne plauktos, ne uz tiem. Bet to kaut kad vēlāk, kad būšu puslīdz ticis galā ar iekrājušos literatūru. Cerams, ka līdz decembra sākumam būšu ticis galā ar universitātes darba kalniem un varēšu kārtīgāk pieķerties lasīšanai. Pagaidām jālasa darbā un ceļā uz to.

Tā, rīt ceru izlasīt Janovska "Sōlu". Nav gan nekāds Nobela prēmijas cienīgs darbs - patiesībā faktiski bez jebkādas 'pievienotās vērtības' -, taču nenoliedzami saistoša un prasmīgi uzrakstīta, pat ja puse grāmatas veltīta krievu lamāšanai. Sasodīti raita valoda, kādā vienmēr esmu gribējis prast stāstīt (nē, ne rakstīt, bet - stāstīt). Tā runā vectēvi, atlaižoties šūpuļkrēslā un aizdedzinot pīpi, lai mierīgu sirdi iegrimtu stundām ilgās atmiņās par jaunības dienām. Tāda pieeja mani vienmēr ir saistījusi. Taču par sava vectēva stāstiem laikam jau esmu šeit rakstījis.