laikmets - J. Lūsēnam - 60 butter
« previous entry | next entry »
Apr. 4th, 2009 | 01:06 am
Mājas viesis. 03.04.2009.
Autors: VIJA BEINERTE.
... http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaun
Vara un māksla – kā izjūtat šo sakarību?
– Nu nerīmējas šīs lietas. Tas, kā mūsu valstī tiek administrēts kultūras process, ir liela aplamība. Un arī tas, kā tiek administrēti politiskie procesi. Valsts – tie esam mēs, tā ir mūsu – nodokļu maksātāju – nauda, par kuru tiek uzturēti administratori un likumdevēji. Taču viņi diemžēl darbojas nevis valsts, bet tikai un vienīgi personisku interešu vārdā. Tomēr nodokļu maksātāju naudu nevar tā vienkārši paņemt un ielikt kabatā, vajadzīga leģenda, piemēram, Dienvidu tilts vai bibliotēka, vai koncertzāle uz ūdens. Tāpēc cilvēkiem tiek pieskalotas pilnas galvas – mums to vajag, bez tā mēs nebūsim kultūras nācija!
Bet tā nauda jau nekrīt no kosmosa, tā ir mūsu pašu nauda, lai arī kā to sauktu – par valsts, pašvaldību vai kādu fondu līdzekļiem. Kultūras iestādes lielākoties ir kā tādi pansionāti ar nejēdzīgi uzpūstiem štatiem. Manuprāt, dotācija jāpiešķir tiem, kas apliecina, ka māk strādāt, kas spēj radīt paliekamas kultūras vērtības un panākt, ka cilvēki nāk uz viņu pasākumiem. Piemēram, pagājušajā gadā Liepājas teātrim piešķirtā dotācija bija 1 miljons 200 tūkstoši latu. Ja izdalām dotēto summu uz 365 dienām, iznāk, ka katru dienu Liepājas teātris varēja importēt 3 tūkstošus latu vērtu pasākumu. Katru dienu! Bet Liepājas teātris gadā taisa kādus 8 vai 10 iestudējumus, kurus kopumā apmeklē apmēram 50 tūkstoši skatītāju. Tas nozīmē, ka valsts katru apmeklētāju dotē ar 20 līdz 25 latiem. Es neredzu nekādu loģiku tāda veida saimniekošanai.
– Varbūt Liepājas teātrim nav īsta saimnieka? Var taču par to pašu naudu izveidot tādas izrādes, ka cilvēki brauks tās skatīties ne tikai no Rīgas, bet arī Tallinas, Berlīnes un Tbilisi. Kā brauc uz Alvja Hermaņa izrādēm.
– Tas ir kultūrpolitikas jautājums. Bet mūsu valstij tādas nav. Nav skaidri noteiktu prioritāšu, nav strikta formulējuma, kas ir profesionālā kultūra, kas ir pašdarbība jeb brīvā laika pavadīšana kultūras vidē. Lietas ir absolūti nesakārtotas! Tagad Liepājā satraucas – ārprāts, šogad mums dotācija vienai izrādei tikai 20 tūkstoši latu, ko nu darīsim! Bet Latvijas Radio koris, augstākās klases profesionāļi, kas brauc pa visu pasauli, muzicē labākajās koncertzālēs, šogad nesaņem dotāciju vispār! Tās taču nav salīdzināmas lietas! Absolūts nesaimnieciskums!
– Diemžēl patlaban Latvijā nav ne tikai kultūrpolitikas, bet arī valsts stratēģiskās vīzijas. Neviens nezina, kas mūs sagaida pēc mēneša vai diviem, kur nu vēl pēc 5 vai 20 gadiem.
– Tur jau tā lieta! Nav saimnieka, nav vīzijas, nav prioritāšu. Bet galvenais – to es ikreiz cenšos uzsvērt – mums trūkst viegluma un vēriena, šo divu lietu. Jā, un vēl arī vieduma! Re, veseli trīs "v" sanāk. Vieglums nepieciešams, lai atteiktos no liekā, nesvarīgā, lai brīvi skatītos uz priekšu, lai domātu vērienīgi un spētu viedi paredzēt notikumus.
– Paredzēt un pārredzēt – notikumus un savas darbības sekas.
– Tieši tā! Mēs esam tikuši pie brīvības, bet tā jau ir tikai uz papīra uzrakstīta brīvība. Mēs esam svešu viedokļu varā. Kāds pasaka – mūsu kultūrai, ziniet, jāintegrējas Eiropā – un tad nu visi pa galvu, pa kaklu metas integrēties, jo mēs taču nedrīkstam būt provinciāli! Bet tieši tas jau arī ir visšausmīgākais provinciālisms – tas latviešu intelektuālis ar savu uzspēlēto "Dies pas novirzīties no vadlīnijām!". Trakāk nekā komunistu laikā. Tagad visi vaimanā par krīzi, bet mēs nudien nezinām, kas ir krīze, kas ir karš un bads. Kad cilvēki sāks parkā nokritušās aličas lasīt un zīļu kafiju vārīt, tad varēs runāt par krīzi. Globāli ņemot, visa kā ir saražots par daudz – par daudz automobiļu, drēbju, televizoru – visa. Mums ik brīdi tiek iestāstīts, ka jāvirzās pa karjeras kāpnēm, jāiet vēl tādos un šitādos kursos, jāsasniedz vēl tādas un šitādas virsotnes. Tā vietā, lai harmoniski sabalansētu attiecības starp darbu, ģimeni, atpūtu, miegu. Elementāras lietas netiek ievērotas. Nu nav mums to trīs "v" – nav viegluma, vēriena un vieduma.
Autors: VIJA BEINERTE.
... http://www2.la.lv/lat/majas_viesis/jaun
Vara un māksla – kā izjūtat šo sakarību?
– Nu nerīmējas šīs lietas. Tas, kā mūsu valstī tiek administrēts kultūras process, ir liela aplamība. Un arī tas, kā tiek administrēti politiskie procesi. Valsts – tie esam mēs, tā ir mūsu – nodokļu maksātāju – nauda, par kuru tiek uzturēti administratori un likumdevēji. Taču viņi diemžēl darbojas nevis valsts, bet tikai un vienīgi personisku interešu vārdā. Tomēr nodokļu maksātāju naudu nevar tā vienkārši paņemt un ielikt kabatā, vajadzīga leģenda, piemēram, Dienvidu tilts vai bibliotēka, vai koncertzāle uz ūdens. Tāpēc cilvēkiem tiek pieskalotas pilnas galvas – mums to vajag, bez tā mēs nebūsim kultūras nācija!
Bet tā nauda jau nekrīt no kosmosa, tā ir mūsu pašu nauda, lai arī kā to sauktu – par valsts, pašvaldību vai kādu fondu līdzekļiem. Kultūras iestādes lielākoties ir kā tādi pansionāti ar nejēdzīgi uzpūstiem štatiem. Manuprāt, dotācija jāpiešķir tiem, kas apliecina, ka māk strādāt, kas spēj radīt paliekamas kultūras vērtības un panākt, ka cilvēki nāk uz viņu pasākumiem. Piemēram, pagājušajā gadā Liepājas teātrim piešķirtā dotācija bija 1 miljons 200 tūkstoši latu. Ja izdalām dotēto summu uz 365 dienām, iznāk, ka katru dienu Liepājas teātris varēja importēt 3 tūkstošus latu vērtu pasākumu. Katru dienu! Bet Liepājas teātris gadā taisa kādus 8 vai 10 iestudējumus, kurus kopumā apmeklē apmēram 50 tūkstoši skatītāju. Tas nozīmē, ka valsts katru apmeklētāju dotē ar 20 līdz 25 latiem. Es neredzu nekādu loģiku tāda veida saimniekošanai.
– Varbūt Liepājas teātrim nav īsta saimnieka? Var taču par to pašu naudu izveidot tādas izrādes, ka cilvēki brauks tās skatīties ne tikai no Rīgas, bet arī Tallinas, Berlīnes un Tbilisi. Kā brauc uz Alvja Hermaņa izrādēm.
– Tas ir kultūrpolitikas jautājums. Bet mūsu valstij tādas nav. Nav skaidri noteiktu prioritāšu, nav strikta formulējuma, kas ir profesionālā kultūra, kas ir pašdarbība jeb brīvā laika pavadīšana kultūras vidē. Lietas ir absolūti nesakārtotas! Tagad Liepājā satraucas – ārprāts, šogad mums dotācija vienai izrādei tikai 20 tūkstoši latu, ko nu darīsim! Bet Latvijas Radio koris, augstākās klases profesionāļi, kas brauc pa visu pasauli, muzicē labākajās koncertzālēs, šogad nesaņem dotāciju vispār! Tās taču nav salīdzināmas lietas! Absolūts nesaimnieciskums!
– Diemžēl patlaban Latvijā nav ne tikai kultūrpolitikas, bet arī valsts stratēģiskās vīzijas. Neviens nezina, kas mūs sagaida pēc mēneša vai diviem, kur nu vēl pēc 5 vai 20 gadiem.
– Tur jau tā lieta! Nav saimnieka, nav vīzijas, nav prioritāšu. Bet galvenais – to es ikreiz cenšos uzsvērt – mums trūkst viegluma un vēriena, šo divu lietu. Jā, un vēl arī vieduma! Re, veseli trīs "v" sanāk. Vieglums nepieciešams, lai atteiktos no liekā, nesvarīgā, lai brīvi skatītos uz priekšu, lai domātu vērienīgi un spētu viedi paredzēt notikumus.
– Paredzēt un pārredzēt – notikumus un savas darbības sekas.
– Tieši tā! Mēs esam tikuši pie brīvības, bet tā jau ir tikai uz papīra uzrakstīta brīvība. Mēs esam svešu viedokļu varā. Kāds pasaka – mūsu kultūrai, ziniet, jāintegrējas Eiropā – un tad nu visi pa galvu, pa kaklu metas integrēties, jo mēs taču nedrīkstam būt provinciāli! Bet tieši tas jau arī ir visšausmīgākais provinciālisms – tas latviešu intelektuālis ar savu uzspēlēto "Dies pas novirzīties no vadlīnijām!". Trakāk nekā komunistu laikā. Tagad visi vaimanā par krīzi, bet mēs nudien nezinām, kas ir krīze, kas ir karš un bads. Kad cilvēki sāks parkā nokritušās aličas lasīt un zīļu kafiju vārīt, tad varēs runāt par krīzi. Globāli ņemot, visa kā ir saražots par daudz – par daudz automobiļu, drēbju, televizoru – visa. Mums ik brīdi tiek iestāstīts, ka jāvirzās pa karjeras kāpnēm, jāiet vēl tādos un šitādos kursos, jāsasniedz vēl tādas un šitādas virsotnes. Tā vietā, lai harmoniski sabalansētu attiecības starp darbu, ģimeni, atpūtu, miegu. Elementāras lietas netiek ievērotas. Nu nav mums to trīs "v" – nav viegluma, vēriena un vieduma.
(no subject)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
hessin
date: Apr. 4th, 2009 - 01:35 am
saite
Reply