as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

tomēr esmu nekaunīgs radījums. šodien ekonomikā sēdēju, skatījos apkārt ar iktrešdienas 'laidiet mani ārā' sajūtu, un domāju, ak tu dieniņ, jūs visi te esat, jo gribat stabilu darbu, divbērnu ģimeni, vakariņas piektdienās pie sievasmātes, sestdienas brīvības izpausmi piedzeroties, siltās zemes divreiz gadā... un tad sadevu sev pa nagiem un nolēmu, ka, kamēr pati nebūšu dabūjusi ko citu, ko, manuprāt, labāku, likšu mieru mietpilsoņu sapņiem. ar ko gan mani ir labāki?

tieši tad, kad ierāmētie sapņi man šķitīs pieņemami skaisti, tikai tad būšu brīva. neviens nav vainīgs, ka neesmu savā vietā, tas nedod man tiesības uzskatīt citu 'savas vietas' par nožēlojamām, ja žēlojama esmu pati.

offtopikā. jāpieņem lēmums, vai nākamgad pa taisno lekt iekšā kino izglītībā, vai iet pastrādāt, jo piedāvājumi ir, un ir interesanti. vienīgi, ja nu es iesprūdīšu nepamēģinājusi?

tātad. definējot sapņus. neļaut piektdienai kļūt par iknedēļas brīvības simbolu.

es gribu artišokus un baltvīnu. one dream at a time.