šorīt nācu no upmalas skrējiena tāda slapja un piloša, gan ne dēļ sportiskajām aktivitātēm, bet lietus gāziena, un ieraudzīju viņus stāvam mežiņā. to pensionāru ar suni pavadā. to pašu, kuru reiz jau novēroju zvetējam savu taksi ar kūju tāpēc, ka šams bija pēkšņi sācis riet un meties uz priekšu, raudams nabaga saimnieku līdzi. toreiz viņš tikai zvetēja un zvetēja, bet suns skrēja aizvien ātrāk un rēja skaļāk un skaļāk. nu lūk, un šorīt es redzu to pašu pāri un man jau lūpu kaktiņi uz augšu automātiski. un ir tāds klusums, un viņi abi stāv un izskatās tik ļoti par kaut ko aizdomājušies, pilnīgi par vienu un to pašu, noteikti svarīgu lietu, skatās vienā virzienā, redzams, ka īsti neatrodas uz šīs planētas, tik skaisti. un tad pēkšņi vecais, kā no transa pamodies, tā makten skaļi, ka viss mežiņš nodārd, sunim uzkliedz - "NU VSJO, BĻE????!!!!" un suns arī, kā no transa pamodies, uzreiz sāk aizrakt savu kakiņu, kuru laikam taču pirms brīža bija uztaisījis, zāle un zemes pikuči uz visām pusēm, uz vecā arī. un man tāda histēriska rēka, kāda nekad nav bijusi, un es tik slapja un piloša no tā gāziena, un man tik labi, tik labi, kā kādreiz jau noteikti ir bijis, tikai es to vairs neatceros.