tethys_

Vakar iedomājos, kā patiesībā var paskaidrot audiāli taktilo sinestēziju. Tas ir tas slavenais "man tas iet caur kauliem"! Vakar es piedzīvoju visbriesmīgāko "iešanu caur kauliem" visa gada laikā. Vīrs bāza armatūras stieni šaurā metāla caurumā, un man tas tik šausmīgi gāja caur kauliem, ka sāku staipīties un purināties tik traki, ka bija jāapsēžas.
Man liekas, ka daudzi cilvēki kādreiz ir piedzīvojuši sajūtu, ka skaņa ir nepatīkami jūtama ne tikai ar ausīm, bet visā ķermenī, un tai nebūt nav jābūt tik skaļai skaņai, kas veidotu fiziski jūtamu vibrāciju ķermenī. Citreiz sāk parādīties pretīga sajūta zobos, tāda kā vibrēšana, tirpšana. Tā iešana caur kauliem tiešām visvairāk ir jūtama mugurkaulā un citos kaulos kaut kur ķermeņa vidū, ne uz ādas.
Tad nu tas ir ieskats sinestēziķu pasaulē. Ak, cik tas vārds skan gudri :D
Gan jau, ka kaut ko tādu sajutis ir katrs, bet ir cilvēki, kam tādas sajūtas veidojas visu laiku, gan labas, gan sliktas, un ne tikai kaulos, bet visur. Piemēram, šobrīd es tieku spīdzināta ar Austras mūziku. Tā dziesma, kas skan tagad, ir gļotaini, puņķaini zaļa un krājas man uz pleciem, vienīgais labums, ka tā ir pavēsa, bet tomēr neiedomājami pretīga. Tā no pleciem pamazām līst pāri visam ķermenim. Sajūta ir pilnīgi fiziska, it kā kāds lietu man virsū zaļus puņķus. Visu laiku ir vēlme paberzēt plecus, tad uz brītiņu mazinās, bet pēc tam atkal jūtu puņķus tekam uz leju pa rokām un sāniem. To, ka tie ir zaļi, jūt āda nevis acis :D
Ak, laikam jātaisa jauns sinestēziķes blogs, kurā aprakstīt savas "vīzijas".
Fui, cik labi, ka varu iziet ārā un tikt prom no puņķiem.