Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar vakarā pēkšņi iestājās svētku sajūta.

Mēs ar S bijām ilgi sēdējušas, tarkšķējušas, dzērušas sidru (īsto, no āboliem, nevis gāzēto šļuru no skārdenēm), gaidījušas, kad pierims lietus, un tad aizgājušas līdz viņas mašīnai, lai viņa var man atdot lauku kabaci.
Ar kabaci padusē gāju uz mājām, viss bija silts, tumšs, zaļš un slapjš, pamazām sāka iedegties spuldzes, izgaismojās veikalu skatlogi, skatienam atklājās sarkani ziedošas puķu kastes.

Vēl ir pietiekami silts,lai dzīvotu, ir lauku kabači, gurķi un āboli, pasaule ir mīļa, auglīga un dāsna.
Neviens nezina, kas būs tālāk, un lai svētīta šī neziņa!