kaķa klepus - "Skola"

Viss, kas mani nenogalina, dara tikai stiprāku — neatceros, kurš gudrais to teicis, bet esmu šo sentenci ielāgojis jau, šķiet, kopš sevi atceros. Tātad — iznāk, ka jau kopš bērnības? Diez vai. Bet tomēr. Atmiņa ir tik jocīgs "mehānisms": tas, kas likās no personiskās senatnes mazsvarīgs, paredzēts ātrai izmešanai, ieķepis dziļi, dziļi, zemāk par sirdi, un regulāri sāpīgi ieguldz kaut kur kuņģī, bet daudzas šķietami būtiskas manas un tuvo dzīvības norises pagaisušas kā tādas žēlīgas gājputnu klaigas zem aukstās rudens debess vāka. Nu, piemēram, atmiņās par skolu — laukos, tālu no "civilizācijas" — pilsētas — priekšrocībām. Es neatminos, kas un kā mums mācīja rēķināšanu uz skaitīkļiem vai pirmo dzejoli par godu būt oktobrēnam, toties precīzi sajūtu kolektīvās āra atejas smārdu, kad tur čuras ziemā bija sasalušas lāstekā, pusdienu kopgalda bleķa bļodiņu neatmazgājamās tauku kārtas samtaino spīdumu vai to, kādā tieši līdz niansēm sarkanā krāsā bija skolas aktu zāles plīša aizkars. Un kas aiz tā notika, kad mēs — tikai deviņi delveri klasītē — reizēm bastojām stundas, izliekoties, ka "mūsu nemaz nav". Mēs bijām parasti lauku bērni — sirsnīgi, nežēlīgi, zinātkāri, neciešami un mīļi. Lielākie meļi uz pasaules un savas taisnības cīnītāji. Slinki un aizrautīgi, skopi, nenovīdīgi un nesavtīgumā pārāk dāsni — tagad, ar lielu prātu domājot, taisni brīnums, kā tik dažādās pretišķības mierīgi sadzīvoja tik nenobriedušās dvēselēs? Bet bērnība ir lielo brīnumu laiks, "melnais caurums" — paradokss gluži kā Sent-Ekziperī klasiskais stāsts Mazais princis — nez kādēļ liekas, ka tā tāda smeldzīgi poētiska pasaka — līdzība, bet patiesībā tas taču ir ļoti cietsirdīgs un traģisks gabals par bērna (katra cilvēka?) mūžīgo nolemtību kosmiskajai vientulībai un stindzinošai nemīlestībai.

Emocionāli un personīgi

Pavisam nesen viens traģiskā mazā prinča līdzinieks kā dzīvs nostājās manā acu priekšā — aktiera Ulda Anžes veidolā kā Mičis no izrādes Skola (Anžes labākā loma kopš Ienesīgās vietas Žadova, 2003). Vien ar to atšķirību, ka tas nebija kosmopolītisks vispārinošs tēls, bet mazs, izbrīnīts latviešu bērns, kam tik īsā laikā (izrādes trīs stundās) nācās sastapties ar daudzām tuvinieku nāvēm un pašam mirt pavisam muļķīgā veidā.

Nacionālā teātra projekta Sapnis par Latviju realizācijas pirmais darbs — Viestura Kairiša iestudētā Ingas Ābeles luga — kompozīcija no latviešu literatūras klasikas darbu tēmām, motīviem un sižetiem ar kopnosaukumu Skola — mani uzrunāja ārkārtīgi emocionāli un personīgi: ja tik teātra valodā jaudīgs un nozīmēm "biezs" ir jau pirmais sezonas darbs, kādi brīnumi no NT gaidāmi nākotnē?

Uzreiz jāpaskaidro, ka neuzskatu Skolu par "kvalitātes etalonu", kā mūsdienu teātrī interpretēt literatūru, jo veids, kādā ar šo uzdevumu tiek galā radošā komanda Ābele—Kairišs—Jurjāne—Kuplā—Maskats un apbrīnojami saliedētais aktieru un Cosmos mūziķu ansamblis, patiesībā ir pārāk ekstrēms un oriģināls, copy—paste rituālam nepakļaujams.

Proti — Skola nav izrāde par nežēlīgo, brutālo bērna "pieaugšanas/nobriešanas" pieredzi, ko tas iegūst jau ar pirmajiem dzīves gadiem mājās un skolā, vai milzīgo apdraudētības sajūtu, kas kā neciešami smags brīdinājums skar katru (un, protams, laikā, kad vai ik mēnesi Latvijā tiek nokauts, izvarots vai sakropļots kāds bērns, tā būtu hiperaktuāla reakcija no teātra puses), vai žurnālistiska patosa strāvota etīde par komplicēto tēmu individualitāte — kolektīvs = mākslinieciski tendēts smalks īpatnis iepretī "trulajam baram", kur smalkās dvēseles iet bojā joprojām. Par to, cik svarīgi ir prast nosargāt sevī bērna sirdsskaidrību "kā dimanta oliņu kādu". Jā, par visu to arī, bet ne tikai. Un par to, ka Skola ir sava veida "jēgas lamatas", kurās iekrist paviršam vai slinkam skatītājam, liecina tās īpatnā, komplicētā struktūra.

Stāsts par Nāvi

Sākšu ar formu. Ābele, sacerot lugu Skola, operē ar (šķietami visiem zināmo) latviešu literatūras klasiku — mūsu rakstniecības bērnības atmiņām par bērnību — kas jau pats par sevi ir literārs un stilistisks paradokss — ja šos latvju klasiķu darbus iekļautu pasaules literatūras kontekstā, uzreiz mainītos vērtējumu mērogi. Skatītāja "literārā atmiņa" tiek pakļauta filtrācijai caur vadtēmas — vai un cik grūti būt jaunam? — monotoniju, kā rezultātā Kaujas pie Knipskas, Dullā Daukas, Vanadziņa, Čauksta, Mālkalnos un citu darbu motīvi saplūst eksistenciālā un emocionāli ļoti nekomfortablā jutoņā — tajā atskārsmē, kuru Dostojevskis dēvēja par "iracionālajām šausmām, kad saproti, ka tiek iznīcināta kāda unikāla pasaule". Krievu rakstniekam šī "neatkārtojamā pasaule" bija bērns. Katrs viens. Šādā nozīmē Ingas Ābeles luga Skola ir stāsts par Nāvi. Par mierīgu samierināšanos ar to — kā neizbēgamo nepieciešamību, lai paliktu tas, kas esi. Skolā tāds ir "dimanta oliņas" īpašnieks Mičis, un tieši to — cilvēku ar nāves zīmogu bērnišķīgajā sejā — trausli prot nospēlēt U.Anže, pat ja aktieris pats neapzinās, cik baisi labi viss iznācis.

Šādu sarežģītu lomu — bērnu ar mūža pieredzi sejā — nekad nevarētu iedzīvināt gados jauns aktieris, tas pat idiotam skaidrs. Tāpēc teju ģeniāla ir aina, kad Anžes Mičis lūdz Astrīdas Kairišas Vecaimātei sameklēt viņa galvā utis — nekā lieka, divi teicami aktieri klusītēm sarunājas, puika ielicis galvu klēpī un alkst — ne jau utis, mīlestību, kuras viņam, bērnam, īsi pirms mirt nekad nepietiks un kuru neviens nevar paņemt līdzi kapā — pat gudrā Vecāmāte.

Tātad. Kairišs šim lugas dotajam deja vu efektam bez sentimentiem krāmē virsū citu žanrisko pieredzi — privāti es absolūti visu Skolas skatīšanās laiku jutos kā A.Balabanova filmas Gruz 200/Krava 200 šoka nozombēts. Balabanova nekrofilā filma secē sociālisma ziedu laiku puvekļus, Kairiša izrādē reanimētā skola ieķērusies maķenīt agrākā — 70.gadu — estētikā, kas gan netraucēja "padomju nabadzības šikam" līgani pārplūst astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, un, spriežot pēc Latvijas Universitātes kopmītņu durvju stenderēm fotogrāfijās pagājušajā SestDienā, vēl ne tuvu nav beigušies — vismaz estētiskā bardaka ziņā ni. Arī izrādes temporitms (I daļā sirreāls, palēnināts, plūstošs sapnis, kas II daļā iegūst ar akliem, melniem stopkadriem saraustītas apziņas = atmiņas fragmentu kolāžas formu, no kā rodas sajūta, ka izrāde kā dzīvs organisms, kā pats Mičis agonijā mirst = zaudē atmiņu...).

Tracina un smīdina

Ar neapbruņotu aci redzams, ka izrādes laiks ir ļoti konkrēts — padomju laiks — tādēļ ironiski nereālistiskas, tomēr ļoti konkrētas atsauces gan uz Mērnieku laikiem (kultūras nama sienas fragments), gan "tipiskais padomju zilais", kādā nopervētas apdauzītās skolas sienas, pat apskretušais zaļais dīvāns kā "publiskā guļvieta internātā" un mūžīgā caurvēja sajūta, kas šajā telpā valda, ir no "tiem laikiem", kas režisoram un lielākajam vairumam Skolas aktieru pazīstama kā personīgā pieredze. Tāpēc te nav skatuvisko melu, vien mazas mākslinieciska pārspīlējuma "nobīdes", kas reizēm tracina, reizēm uzjautrina.

Piemēram, izrādes scenogrāfijā košs un zīmīgs akcents ir "pozitīvā materiālista" Pūķa (brīnišķīgi nesentimentāls Normunds Laizāns) plastmasas plēvju siltumnīcā pārvērstais dzīvoklis — kā uz delnas ir sociālais tips un viņa rocība (kas, citstarp, ļauj bez liekiem jautājumiem pieņemt aizgādnībā Miči un viņa mazo māsiņu pēc "vieglprātīgās" mammiņas, kuru precīzi tēlo Lāsma Kugrēna, nāves). Režisora Kairiša un visu aktieru skrupulozais darbs pie ik sīkākā epizodiskā tēla "lomas biogrāfijas" ir sasniedzis daudz augstāku kvalitāti nekā iepriekšējā izrādē — "postsociālisma rekviēmā" Mērnieku laikos. Atzīšos, ar gandrīz vai perversu baudu (tiem, kuru bērnība arī aizritējusi "padomju Sniegbaltītes skolā") var vērot, cik fotogrāfiski atpazīstami ir gan visi šīs Skolas skolēni, gan pieaugušie — sākot ar Voldemāra Šoriņa kaunu nodzērušo patēvu un viņa draugu, slepeno alkoholiķi, lāga skolotāju (Jānis Reinis), kura šķietami nemotivētajās dusmu lēkmēs pret bērniem koncentrējies katra "padomju vīrieša — pedagoga" sociālā un, rādās, arī intīmā pazemojuma ekstrakts, beidzot ar burvīgi izstrādāto skolas bērnu mazo kolektīvu, kur pat sīklomās individuālos raksturos meistarīgi uzzibsnī Ditas Lūriņas centīgā "briļļu čūska" Bille ar skaņo balsi, pamaucīgi draudzīgā Mīle — Inga Misāne, plātīgais pašpuika Pāvuls — Artūrs Krūzkops, ar dabas dotu taisnīguma sajūtu apveltītais galantais Janis — Egils Melbārdis, Daigas Kažociņas sirsnīgi izpalīdzīgais nervu kamoliņš Mare un, jo sevišķi, Ivara Kļavinska Čauksts un Mārtiņa Egliena Dzenis — mazi, bet rūpīgi loloti varoņi. Aizkustina un "besī ārā", cik ducīgais Dzenis — Egliens var būt nekrietns sūdzmanis, un vienlaikus skaidri jaušams, kā viņš tiecas pēc tāda īsta drauga, kāds ir Mičis (un nemitīgi pazemotā bāreņa — atstumteņa liktenis top skaidrs kā uz delnas). Vai Kļavinska Čauksts, kurš gan ir fizisks kroplis, bet neticami tīru sirdi (nav brīnums, ieraugot viņa kluso cietēju mammu, tipisku "samierinājušos padomju sievieti" — Ināru Slucku, kas liek nojaust, ka tas ir skolotāja dēls). Attiecību partitūra Skolā izstrādāta perfekti, visā notiekošajā nav abstrakciju pat niansēs, un ir milzīgs gandarījums, cik aizrautīgi šajā dramaturģijā "izstaro motīvu" (Undīnes Adamaites formulējums, Diena, 22.09., Ābolu ķocis) saliedētais aktieru ansamblis. Un vēl mazāk kāds no šiem cilvēkbērniem ir nožēlojams vai "garīgs invalīds" (Silvijas Radzobes spriedums, turpat).

Disonantā harmonija

Pārsteidzošākais Skolas paradokss ir tas, cik dīvainā "disonantajā harmonijā" sadzīvo izrādes teksts (daiļa latviešu literārā valoda "iz romantiskās senatnes"), skatuviskā darbība (sociālisma elle) un mūzika (Artura Maskata pārpasaulīgi melodiskās kompozīcijas Cosmos puišu dzīvajā izpildījumā turpat zālē, plus aktieru un mūziķu radītais melodiju — trokšņu fons un vēl ironiskās dziesmas ar Marta Pujāta vārdiem). Es to dēvētu par izrādes iracionālā metaforisma slāni, kurš Kairiša—Jurjānes—Maskata ilglaicīgajā radošajā triumvirātā jau ieguvis stabila stila iezīmes (izrādē un filmā Tumšie brieži, filmās Pa ceļam aizejot, Romeo un Džuljeta u.c.). Ar to var rēķināties, to var noliegt, bet tāds tas ir — konstanti oriģināls, estētiski apgrūtinošs, jo nekad nav "glamūrs", viegli šifrējams, izpausmēs pavēss, minimālistisks, skarbs, pastozs, kaitinošs, "neglīts", liek sajusties emocionāli nekomfortabli, tāds skatuviskā art brut stils. Ja meklēju līdziniekus, tad varētu būt režisoru vāciešu Mihaēla Tālheimera un Kristofa Martālera hibrīds, vien ne tik izsmalcināts un rafinēts. Bet, visprecīzāk, Balabanovs, kura brutālās un precīzās sociālās līdzības ir Skolai rada: neviens nedrīkst aizmirst, no kādiem pagātnes rēgiem un mošķiem barojies, kādā mokošā laiktelpā audzis, no kādiem sūdiem izkārpījies un palicis dzīvs. Pat ja to visu procesu sauc sentimentālajā vārdiņā par bērnību. Neba velti jau izrādes piektajā minūtē Mičis atrod piedzērušā patēva un paša mammītes sačammātajā gultā nogrieztu jēra galvu. Tas nav ironisks sveiciens no amerikāņu mafijfilmas Krusttēvs, jo pohainais patēvs skaidrā latviešu valodā sola zēnam — "tam kroplim sprandu apgriezt". Tāda tā latviešu mīlestība. Kur pat eņģeļi (lieliskie Cosmos zilos skolas puiku ancukos) grasās katru bērnu ne tikai sargāt, bet arī uzgulties tam virsū. Skola nav izrāde par laimīgo bērnību, jo tāda, kā zināms, bija tikai eņģeļa Staļina vadībā vai priekšzīmīgo pionieru nometnē Arteks. Kur šo rindu autors pats redzēja, kā kopā ar taures skaņām vecākie biedri draudzīgi onanēja, bet jaunākiem lika šo kompotu norīt, kā tika izvaroti divi bērni — uzbeku puika un ebreju meitene no Ļeņingradas akurāt Mičus vecumā. Un smējos citiem līdzi, jo bija bail. NT Skola vēl ir paradīze zemes virsū, jo Mičus mirst nejauši — no ķieģeļa, ne biedra. Un viņa klase par puikas dvēseli aizlūdz. Satricinoši — nekā lieka, skaidrība, vienkāršība, kaislība.