Jo, ja tas nenotiks, tad... nē, nu tad vienkārši nekas nenotiks, jo es katru rītu sev apsolu, ka "šodien pašnāvību es nedarīšu, bet rīt redzēs". Stulbs triks kā sevi piemānīt. Tās rītdienas taču nav.
Viņas taču nekad nav.
Es nekad neesmu vēl bijusi tik ārprātīga. Man nāk smiekli, man gribas raudāt, bet varbūt tas ir pašsaglabāšanās instinkts un nekas vairāk. Vienkārši veids kā sev iestāstīt: "VIENU dienu taču tu vari izturēt? Nu jā, vienu es varu... bet es paturu sev tiesības pēc tās vienas darīt kā es gribu. Jā, jā, protams, tu izturi tikai VIENU."
Cik ilgi tā var stiept gumiju? Droši vien ilgāk kā bez šīs aizsargreakcijas. Tikai dzīvot gan tā nevar, tikai gumiju stiept. Un cik ilgi galu galā var stiept gumiju? Citi taču acīmredzami stiepj visu mūžu, līdz 100 gadiem.
Tikai ko vērts ir tas 100 gadu mūžs, ja tas ir tikai stiepts nevis dzīvots?
Tā jau var nonākt līdz tiešām idiota līmenim. Ok, visi no manis ir novērsušies, man nav kur dzīvot, nu bet vienu dienu taču var padzīvot bez mājām, noklīstot pa ielām? Nu jā, nu vienu dienu var... Un tā tālāk, tā tālāk...