neesmu bīdījusi tekstus veselu mūžību, tam par iemeslu laikam bija ieilgušās eksistences un identitātes krīzes. tagad it kā viss ir OK. Sestdien bija vien ano jaukākākajām dienām manā jauko dienu sarakstā.lukashu ievēlēja par priekšsēdētāju, un mans pirms tam nežēlīgi lielais stress tūlīt pat pārtapa nežēlīgi lielā priekā. kaut kā gadījās tā, ka mans stress šoreiz bija daudz lielāks nekā reizēs, kas saistījās ar manis pašas ievēlēšanu vai neievēlēšanu.

Dienas un vakara gaitā daudz vērtīgu sarunu.

nezveers spēlē un es dziedu, lai gan neesam nekādi lielie solisti, tomēr nepieciešamību to izdarīt izjutām jau kādu laiku. Labs darbs kas padarīts.

Ģitāras skaņas vieno. Zemenes zied pēdējo reizi, bet dziesma dzīva.

nezveers un Toms dzied parkā un vāc naudu.

Es nokrītu uz flīzēm, dibens sāp joprojām. Nokrītu un mani pieceļ Sandis, bet eksistencīālajai krīzei nav laika.Didzis Dejus netur vārdu, Guntis ir priecīgs un veidojam labu sadarbību ar Māri.

Priecē sarunas ar Madaru.

Vēl joprojām viss laistās disko gaismās, sveetaa_seeta, lai gan dziļi sagurusi, tomēr nespēj valdīt smieklus par mana krekliņa izskatu. Ja sākotnēji tas tika apliets it kā nejauši, un krūtis atkal un atkal saņem jaunu balzāma devu, tad vēlāk katrs jau uzskata par savu uzdevumu mazliet man kaut ko kaut kur ieliet. Esmu piesūcies viskija un balzāma tampons. (Sarmī, nu lūdzu, lūdzu, atļauj man ar kaut ko Tev ieliet)</span>

No rīta pamostos gandrīz Rīgā, bet ne gluži Rīgā.

Vēl aizvien esmu ļoti priecīga, tagad iešu meklēt savu ģitāru! Baumo, ka esot pie Gunta