kaut kāda jocīga sajūta pēdējā laikā. es vairs neesmu pārliecināta, ka esmu tur, kur man vajadzētu būt. jā, dāņu valoda ir forša, taču pat akadēmija, kura sākumā likās TIK forša, vairs nešķiet man. pirmoreiz, ieejot pagalmā, sajutos tik ļoti kā mājās, ka likās - jā, tā ir mana vieta. bet es, cik sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi savu turpmāko dzīvi saistīt ar literatūru. jau kopš sešu gadu vecuma, kad biju izlasījusi visas grāmatas, kas mājās bija atrodamas (šeit nav runa par to, ka es visu tajā laikā vispāŗ būtu sapratusi no tām). atceros to mazo meiteni, kas katrā savā dzimšanas/vārda dienā, saņemot dāvanā grāmatu, nolīda malā lasīt, atstājot viesus savā vaļā. vai arī, ar kādu sajūsmu es devos uz ĀVĢ pirmajā dienā - literāti bija vienīgā vieta, kur es sevi vispār būtu varējusi iedomāties esam. un tagad manā galvā nepārtraukti skan jautājums - kā es vispār nonācu Dānijas starpkultūru sakaros? tā vairāk bija nejaušība un satraukuma rezultāts, šķiet. jo tas, ko es patiešām gribēju mācīties, bija literatūrzinātne un ar to saistītās lietas. viena no grāmatām, ko es vēl aizvien mēdzu ar prieku pārlasīt, ir Bereļa "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". tas ir tas, ko es biju iztēlojusies. ka es kādreiz varbūt varētu kaut ko izdot pati. ka mans viedoklis kaut ko nozīmētu. laikam es biju iedomājusies, ka akadēmijā būtu bijusi lielāka lekciju dažādība. vai vismaz dziļāks ieskats literatūrā. vienīgā lekcija, par ko es patiesi biju sajūsmā, bija pie Brieža. un pat tur mēs pat netikām līdz vēlīnajam modernismam vai postmodernismam, kas mani patiesībā interesēja visvairāk. mani vienkārši apbēdina fakts, ka šādi ir iznācis. un nu es nezinu, ko darīt. jo nav jau tā, ka es negribētu turpināt vervelēt dāniski. turklāt es jau esmu iemācījusies Dānijas karti no galvas - atpakaļceļa vairs nav. :D