Kopā ar sapņa draudzeni devos pa labirintu, jo viņa gribēja iet uzbāzties karalim ar savu mīlestību. Gribēja būt viņa vecās filmas mīlas vietā. Kaut kā mums izdevās nonākt feju pasaulē un labirintā. Filmā ir vieta, kur galvenā varone izvēlas nepareizu virzienu, līdz galam neieklausoties runājošā tārpā. "Never go that way!"
Mēs no viņa noskaidrojām tiešām labāko virzienu, jo jau zinājām, un iegājām pilnīgi citādākā labirinta daļā, kas sastāvēja no baltiem gaiteņiem un istabām, kāpnēm un dārziem. Tur mēs atradām karali stāvam lielā zālē, kuru klāja gleznas, ko viņš bija gleznojis. Draudzene uzreiz devās pie karaļa un sāka stāstīt, cik ļoti viņu mīl, lai viņš aizmirst filmas varoni. Kamēr viņi tur skaidrojās, es aplūkoju gleznas, un tajās visās bija vientulība. Tās bija skaistas, ne līdz galam profesionālas, taču pilnīgi visās bija attēlota vientulība. Skatījos uz vienu gleznu, kas bija tehniski pat sliktāka par citām, bet viņa mani tik ļoti piesaistīja, tik ļoti iejutos tajā, ka sāku raudāt.
Karalis izskatījās noguris no manas draudzenes uzmācības, viņš vispār izskatījās noguris. Viņš paskatījās uz mani, brīdi raudzījās, kā es slauku asaras, tad nevērīgi pameta ar roku un draudzene kopā ar daļu istabas, atstājot tikai gleznas, strauji attālinājās līdz izgaisa, pēc tam siena parādījās vecajā vietā.
Viņš pienāca man klāt un teica: "Es tevi nepazīstu un nemīlu, bet tu esi daudz labāks piedāvājums, es labprāt ar tevi iepazītos, bet vai tu esi gatava atstāt savu pasauli un ienākt manējā?"
Uz to man vienmēr ir licies, ka zinu atbildi. Tā ir mainījusies, bet visos dzīves periodos es esmu skaidri zinājusi, ko es teiktu uz tādu piedāvājumu, taču šobrīd manā dzīvē ir tik milzīgs apmulsums, ka es nezināju, ko teikt.
Viņš man stāstīja, ka pat tad, ja mēs tik labi nesaprastos, lai viņš mani precētu, man atrastos vieta kaut kur viņa pasaulē, viņš man uzdāvinātu kādu pili ar skaistiem dārziem un miers.
Es atbildēju "Jā", bet pati zināju, ka šis "jā" bija ne līdz galam pārliecinošs. Viņš mani noskūpstīja (ak, bērnības sapņu piepildījums), un tad teica, ka uzjautās vēlāk, kad man būs skaidra atbilde.
Jocīgi, bet es tiešām kopš bērnības esmu vienmēr zinājusi, ka atstātu visu un aizietu kaut kādā pasaku pasaulē, pat tad, ja man nebūtu skaidrs, vai tā ir labāka. Parastā "esmu no citas pasaules" sajūta man ir ļoti spēcīga.
Pēc tam nāca laiki, kad es zināju, ka nekas nevar būt labāks par manu dzīvi un ka es no tās neatteiktos. Pēc tam atkal periods ar "gribu prom", bet tagad...
Man nav ne jausmas. Sapnis to skaidri aktualizēja. Es nezinu.
Es nezinu, kur es iederos, ko man darīt, ko man var dot dzīve, ko es vispār vēlos no tās prasīt, ko es varu kaut vai cerēt iegūt. Es neko nezinu.
Esmu kaut kādā pilnīgā nulles punktā, laikam restartējos, tikai cik ilgi?
Es nezinu neko, neko, neko.
Man nav atbildes pat uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem. Es nezinu, kas esmu, nezinu, kas gribu būt, nezinu, kur virzos un vai vispār virzos, man nav mērķu, nav piepildāmu sapņu, nav virzības, nav jēgas.
Tā ir ļoti neparasta sajūta.
Es nezinu, ko es gribu.
ES, kas vienmēr zina, ko grib.
Vai vispār kaut ko gribu? Arī to nezinu.