Pasauli nevajaga vadīt, labot, mācīt, skolot, virzīt. Mākslinieka uzdevus ir censties sekot, izsekot, uz pirkstgaliem klusi kā kaķim zagties pakaļ, pūlēties pamanīt, pēc iespējas mazāk pievēršot uzmanību sev, vērot, censties saprast, tulkot, bet tā, lai nesanāk rupjš tulkojums, pierakstīt vienkārši, sev zināmā zīmju sistēmā. Visu uzrakstīto tūlīt vajag atmest. Tiekties pēc gudrākeim cilvēkiem par sevi, kaut ko nesaproti. Neko neapsmiet, jo nekas te nav apsmejams pēc būtības; ja kas ir apsmejams, tad tikai pats. Ieraudzīt savu niecīgo vietu - intividualitātes vieta pasaulē vienmēr ir sīka, - bet nenoskumt, neizmists, necensties izmisumā padarīt sev galu, pieņemt to, paklanīties ar cieņu pret pasauli. Tai pašā laikā glabāt sevī kādu istabu, kur neviens netiek iekšā, kur valda mūžīga nekustība, pašam tur bieži neciemoties, tikai zināt, ka tāda ir un ka tā dod spēku un visu, kas vajadzīgs izdzīvošanai. Un vēl - nerunāt, nedomāt viegliprātīgi, tā nedzīvot, cik vien tas iespējams, lai gan nav iespējams, bet apkarot sevī vieglprātību, dēļ kuras citiem rodas ļaunums. Brīnīties un apbrīnot visas esamības izpausmes, bet nebūt to varā. Nabūt neviena varā, savu nāvi nest līdzi kā nazi, ar kuru vari jebkurā brīdī izbēgt no cilpas. TOmēr nepieņemt no likteņa sadomātas, muļķīgas cilpas, tādā veidā par muļķību paspēlējot dzīvi. Vienmēr paturēt prātā, ka tepat blakus ir kāds jūtīgāks, daudz jūtīgāks par tevi, kurš visā augšminētajā jau dzīvo, kamēr tu pieraksti uz papīra, ar to rādot, ka pats pēc tā vēl tikai tiecies.
Inga Ābele "K-esmu"