Kāpēc vīrieši spēj visu tā vieglāk? Nu bet nopietni. Tā bez pārdzīvojumiem, cause that`s life baby. Un turpina tālāko ceļu.
Kamēr es te sēžu un apmaldos un cenšos pārdzīvot savu zemestrīci. Lai norūdītos. Lai paliktu stiprāka. Un nepietuvotos nekur pa daudz. Un neļautu pietuvoties sev par daudz. Es negribu vairs to visu, visu. Man pietiek. Laigan iekšēji tukšums un skumjums, tas ir tikai pagaidām.Es ticu,ka pienāks tas brīdis,kad es varēšu būt viena. Man nevajadzēs neko, neko no ārpasaules kaislībām un es mācēšu nepielaist sev neko pārak tuvu. Arī pati netuvoties. Es saprotu, tā apdedzināšanās ir daļa no visas padarīšanas ko saucam par dzīvi. Bet, sasodīts, katrai mazajai zaķa sirdij ir savi limiti. Un kad trauks ir pārpildīts, viss plūst pāri malām un neko saglābt vairs nevar. Šis viss gads ir kaut kāds vājprāts. Teju piecu mēnešu laikā netikt ar sevi galā jau sāk palikt mazliet nožēlojami. Drīz būs kauns pašai uz sevi spogulī skatīties. Ir pilnīgi tāds - what comes around, goes around. Tie visi principi darbojas uz visu šajā pasaulē. Dažkārt nemanāmos veidos, dažkārt tādos,kad visu sirdi satricina. Es saprotu, nevienmēr esmu bijis labs cilvēks un rīkojies saskaņā ar sevi vai gluži pretēji,gājusi pāri līķiem,pilnīgā egoismā,lai dabūtu to ko vajag. Šis gads ir kā attīrīšana no visa sastrādātā sevī. Bet mēs visi taču esam tikai cilvēki. Katram ir savi limiti. Esmu pārkāpusi citu cilvēku limitus un tagad tiek pārkāpti manējie.
Eventually I know that everything will be fine. Un man tikai ir jātiek pāri šim posmam.
Šodien ir salikti galējie punkti un acīs viss izrunāts. Sevī viss izrunāts. Tagad atliek tikai dažādi domu līmeņi. Ar sevi. Un labi vien ir. Ja pirms tam kaut kas, kaut kā. Tad tagad vismaz zinu to otru stāstu. Un varu sākt savu ceļu. Tāds satricinājums no visa, ka šķiet būs jāsāk viss no jauna. Jāizliek sevi visu te, tā lai vieglāk saprast no malas lasot. Es pieņemu,ka rakstu pilnīgi nesakarīgi un nevajadzīgi,bet es savādāk šobrīd nemāku.
Ar ko lai sāk?