Ir pārāk vēls. Naktī gāzās trīs bērzi, galotnes vien nošvīkstēja gar seju, dārzā izmētātas izkaptis un grābekļi, steigā vācu, nepietika rokās visam vietas, izkapts asmens noslīdēja gar skaustu, pacēlu acis un tur tāds zeltains nēģeris asiņainu seju, ar skatienu teicu, ka esmu nobijusies un lai nedara man sliktu, bet ar roku nez kādēļ pieskāros viņa vēderam (kādēļ gan pieskarties kaut kam, no kā ļoti baidies?), nēģeris ar skatienu teica, ka viņš nemaz negrib man darīt ko sliktu, lai arī viņš tur tālāk vairākus jau ir nobeidzis, un uzrūca man niknā, zemā balsī - Aizdegsies!, atrāvu roku un jutu dedzinošu sāpi pirkstgalos. Pamodos ar domu, ka man deg roka. Bet pret nēģeri jutu vienlaikus bailes un tādas kā alkas.
Man tādi sapņi jau ir bijuši. Par bailēm un briesmoņiem, kuri man it kā nodara pāri (galu galā izrādās ka tikai nejauši) un patiesībā grib mani sargāt. Un laikam jau arī dzīvē man tā ir bijis. Pirmoreiz tiku cauri ar asarām, dažām dienām kā bez ādas un vēlāk viss bija kārtībā. Otrreiz, viss aizgāja nedaudz tālāk, asaru nebija, bet bailes un alkas reizē, izjūtu vēljoprojām. Pat nepateikt, kuras vairāk. Kā mandragors reiz teica - ..kad mīlēsi mani tikpat ļoti, cik nīdīsi.
Tikai no kā, no kā viņi mani tik ļoti grib sargāt.

Tags: sapņi