-ačauu!
maza pauze. lielas acis. smaida. pienāk mamma un paskaidro, ka aleksandrs esot tik ļoti gribējis mani redzēt, ka tagad apmulsis un nesaprot, ko darīt. (vēlāk vakarā tēvs gādīgi paskaidro, ka tā gadoties ne tikai 4gadīgiem, bet tiem lielajiem arī)
-es tevi gaidīju kā TRAKS!
-paskaties, kas man ir!
izrāda savas jaunās spēles darbošanās principus
-JOHAIDĪ!
uz apkārtējo izbrīnu atbild ar žilbinošu un apburošu smaidu.
-zini, renāt, tevis Tik īlgi nebija, ka es domāju tu esi mirusi!
-un pēc tam es domāju, ka miris esmu es, jo tevis nava!
spēlējam paslēpes. slēpjamies paši, slēpjam mantas.
mazā marta, no istabas ārā ejot, uzsauc aleksim - esi sveiks, puisi! bet puisim šitais joks negaršo tik ļoti , cik lielajiem.
sēžam dīvānā. atpūšamies. nekāda lielā atpūta gan nesanāk, esmu nobučota no galvas līdz kājām. kā krievu svētbilde.
-mēs esam baigie bučmūļi, vai ne?
kaut kur pirms vai pēc arī saņemu solījumu, ka aleksandrs mani nnnekad neatstāšot mežā kā ansīti un grietiņu, un viņš mani nnnekad neapsaukāšot. solu atpakaļ. tā mēs abi sēžam un solam.
-viņš taču ir dulls, hehe!
kamēr dullais uldža šauj raķetes, aleksandrs neatlaiž manu roku. mamma nāk skatīties, kur ta sīcis pazudis, bet
-mamm, tu neuztraucies, es esmu drošs. man ir renāte.

mājās mazais, blondais puisis braukšot tikai tad, ja varēs ņemt mani līdzi. apsolu, ka ziemassvētkos braukšu ciemos, aleksandrs noņem man brilles un sabučo acis.
-labi.
žilbinošs smaids