| ||||||
| ilgi domāju vai šo rakstīt, bet jāpiereģistrē sev, lai nākamā reizē kad iegrimstu senilā 19. gadsimta domāšanā varētu aiz matiem izvilkt sevi ārā. Ilgu laiku pretojos Koķes izvirzītajiem uzstādījumiem par Boloņas procesu utt.. kamēr visu šo padarīšanu pasūtīju nahren un tagadiņ lūkojos citas dzīves meklējumu virzienā. Jo senantne manī brēca pēc pamatīgas izglītības sistēmas, kur pasniedzējs nodod savas mākas jaunulim varbūt mazliet aplaužot spārnus, bet tādejādi norādot ka pasaule nesākas no viņa un divritenis ir jau izgudrots, virzāmies tālāk tā teikt. Īsi sakot man nepatika idejiskā pašmācības mūža garumā, jo šķitās stagnējoša un neattīstoša, ņemot vērā, ka jaunulis ir slinks un pats informācijas kalniem cauri neraksies, tā vietā lūkojot pasauli radīt no jauna. Bet(!) dažu pēdīgo notikumu sakarā nākas secināt, ka patiesi izglītība tās vecajā formātā ir gauži nederīga un klišejiska, jo ieliek rāmī, iemāca kā vajag nevis ļauj caur maldu ceļiem izpaust pašā jaunulī mītošo dievišķo dzirksti. Visa šī tirāde Tildes konkursa sakarā kur galvenos laurus plūca no mākslas tālu stāvošs cilvēks apsteidzot mācītos un gudros un darbs bija patiesi dzīvs un lielisks. | ||||||
comments: ir doma     |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}