Es daru to, ko nedrīkst, ko pat negribu, ko man nevajag... bet pār ko man nav varas un tas "negribu" manā tizlajā sirsniņā vienmēr noņem priedēkli, ko prāts cenšas uzbāzt."
*
Tā es rakstīju.
Un tagad ir divi varianti. Vai nu tas būs bijis tas, ko man vajag, ko es, protams, gribēju, jo tas "ne" bija satrupējis, un ko drīkstēja... vai arī tas būs radījis tikai vēl lielāku kritienu.
Mana dzīve ir kā apgriezta kardiogramma. Tāda, kur lielākās spices ir uz leju, bet uz augšu tikai mazas. Un tā ir kardiogramma, kas jau tāpat centrējas nevis ap centra līniju, bet gan kaut kur zemāk.
Taču dažreiz gadās tās spices uz augšu, kas izcērt ceļu pāri vidum, pāri augšai, ietiecoties pašā dzīvības kodolā. Vienu mazu brīdi es esmu tas, kas es patiešām esmu, liesmojoša dzīvības dzirksts, kas ir pilna kaislības izdzīvot savu īso mirkli, degot ar visspožāko liesmu.
Jā, protams, ka es esmu iedomīga, jo es gribu būt hipernova, zvaigzne, kas vienā īsā esamības uzplūdā pārspēj visas savas galaktikas spožumu, lai pārvērstos par melno caurumu. Es esmu nebeidzams melnais caurums, kam nekad nav gana, un es jau maksāju iepriekš par tām smailēm, bet tad es degu. Tad es tā degu, ka, vienalga, ko kāds par mani teiktu, es esmu spoža, esmu fantastiska, esmu tāda, par kādām raksta grāmatas un uzņem filmas, sacer dzeju un dzied dziesmas.
Pēc šiem uzliesmojumiem vēl kāds brīdis ir skaists. Spice iet uz leju, bet vēl ir mirdzoša. Un tad parasti nāk kritiens visdziļākajā bezdibenī, kad es atkal pazaudēju sevi savām iedzimtajām sāpēm un kļūstu par to, kas es negribu būt, kas es dziļākajā būtībā neesmu.
Es esmu tā, kura no rīta pamostas, iziet ārā basām kājām, paskatās putnu pilnās debesīs, feju mirdzuma pilnos filadelfu ziedos, kas skūpsta zemi un dzied līdz ar vēju. Es esmu tā, kas atstāj cilvēkus apmulsušus, izraujot caurumus viņu pasaulēs, kas izrādās tikai vēl viena siena, kā sīpola miza.
Es esmu tā, kas sāpina un nodod, bet neatstāj vienaldzīgu. Esmu tā, kas satrauc un kaitina, kas liek karot un pretoties, un padoties. Esmu tā, par kuru domā, ka es viņus ienīstu un pusē gadījumu tā ir taisnība. Es esmu tā, kas raksta tā, lai sirds trako un prāts uzsprāgst, esmu tā, kas dzīvo katru dienu no Zemes centra līdz mākoņiem. Esmu tā, kas ir sajūsmā par sevi un pasauli, kas tos abus nolād un grib to nāvi. Tā es, kas raksta šo savu aprakstu ar neprātīgu sajūsmu par sevi, par pasauli, par notikumiem un cilvēkiem, kas manī to spējuši atkal atsaukt kā aukstā vampīrā pamodinot dažus Lielā sprādziena spēka sirdspukstus.
Tās dažas reizes es jūtu sevi. To sevi, kas mājo manī aiz iedzimtajām sāpēm.
Un katru reizi man gribas izzust tieši šajā brīdī. Tajā brīdī, kad es esmu Es. Vai tā ir dvēsele, ieslēgta miesā? Nē, es esmu gan sava dvēsele, gan miesa. Es nerunāju par savu augstāko es vai kādu citu ezotērisku terminu. Es runāju par sevi kā cilvēku, kas sastāv no ķermeņa un, iespējams, no kaut kā vēl.
Es gribu pazust no šīs dzīves pirms kritiena, bet katru reizi mani uztur cauri garajam tukšuma periodam apziņa, ka vienmēr, kaut ir bijis tik neciešami sāpīgi un tukši, tās spices tomēr pienāk. Pienāk visdziļākajā bezcerībā, un es jūtu, ka es neesmu tikai tā parazītiskā cērme, kas ložņā pa citu cilvēku sirdīm un dvēselēm, meklējot savējo vai kaut vai vāru tās atspulgu, vai meklējot kaut ko vispār neiespējamu.
Neiespējamu iespējamību, ka kādreiz uz zemes atradīšu kādu eņģeli, kādu feju, kādu īstu un dzīvu nemirstīgo, kura acīs es ieraudzīšu atspulgu, kas nebūs tikai 6 zvaigžņlieluma zvaigzne, kas ir pati vājākā, ko cilvēka acs spēj saskatīt no Zemes kaut kur tālu no pilsētām.
Un vienmēr eņģelis, feja vai nemirstīgs dēmons apmeklē manu dzīvi, lai salauztu manu sirdi. Pat tie, kas paliek ilgāk, to ir salauzuši. Mans vienīgais glābiņš un prieks mani lauž un lauž, un atkal paliek tas neciešami izsalkušais tukšums.
Esmu tā, ka dzied haizivs dziesmu un dod balsi mēmam dzīvniekam, bet manu īsto balsi es dzirdu tikai tajos, kas mani vienmēr sāpina un paņem gabalu no manas tā jau pilnīgi tukšās sirds.