šonakt mūs ar vecākiem aicināja īpašā piedāvājuma ceļojumā, neko daudz neprasot, vnk iekraujot autōbusā, kurš, pilns ar cilvēkiem (daudz pensionāru, tostarp), veda uz kaut kurieni;
tad pa autōbusu staigāja tāda kā stjuarte, kura pētīja, cik katram cilvēkam daudz mantu (jo vairāk mantu, jo lielāka iespēja, ka viņš tiks ceļojumā, jo izrādījās, ka visi tomēr netiks), mums bija viena mammas mugursoma, mana mazā soma, kaut kāds plastmasas maisiņš tētim un kaut kādas grāmatas, no kurām viena par mākslu, kuras mēs sadalījām savā starpā (mostly man un brālim), lai vidēji uz vienu ģimenes locekli būtu vairāk mantu.
nonākot ar autōbusu kaut kādā galapunktā, vajadzēja aši doties uz torņveidīgu, jēli dzeltenīgu ēku, kurā bija tas ceļojumu birojs or sth, bet mamma bija lēna tāpat kā dzīvē, un nevarēja ātri paiet, un mēs pazaudējām to cilvēkgrupu, kurai sekojām, lai nonāktu ceļojumā (?). tad tur bija kāpnes un dažādi cilvēki, kas deva dažādus un nepareizus norādījumus, un mēs skraidījām dažādos virzienos, un es neatceros, vai tikām ceļojuma, bet beigās es kaut kādā sportazāļveidīgā telpā milzīgā krāsnī cepu lakatiņā ietītus kartupeļus un stāstīju visiem apkārtesošajiem kaut ko ļoti svarīgu, ko vairs neatceros.