Dažkārt gribējās noplēst sev ādu, izdurt acis un pieliet ar svinu ausis, bet dzīvot tālāk. Nē, savu nejēdzīgo, traģisko un netīro sirdi viņa negribēja izraut, lai duļķainās acis rādītu skaistāk. Viņa mīlēja savu sirdi.
Te vienā vakarā tethys_ iegrima zemē aiz kauna par savu niecību, bet zeme viņu izvēma caur liesmainu vulkānu atpakaļ. Bez ādas, bez acīm, bez ausīm. Nekā vairs nebija. Nekā, nekā... tikai pavisam viegla smarža, kas neļāva pārkost sev artērijas un izdzert pašai savu dzīvību.
Diez vai balts jēriņš zaļā pļaviņā var mazliet izvēlēties, par ko piedzimt? Diez viņš labāk gribētu piedzimt par kautru slampu, lai viņu nekad, nekad neaprītu vilki? Un vai varbūt viņš labāk gribētu būt kanalizācijas krokodils, kurš neapzinās, ka smird?
Vulkāna virsotnē ganījās sēra dvaka un piekājē peldēja purva akači.
Tethys_ jau atkal nebija ne jausmas, kas tā bija par liegu smaržu, kas arī šoreiz lika pieņemt eksistences faktu. Laikam sanāk, ka viņa nezina, uz ko cer un kam tic, un kāpēc vēl joprojām grib dzīvot.