Bet citreiz sanāk uzticēties un atvērties pirmajā dienā, saplūst ar otru cilvēku, kas beigās izrādās nelietis, ko atkal var izvemt tikpat viegli, cik ļaut ieplūst viņam sevī.
Bet tas, kas ir mans dvēseles radinieks, kuru es mīlu gandrīz kā sevi, tur nav iespējams kaut kam pārkāpt, un tagad man ir sajūta, ka man rauj ārā gabalu, to gabalu, kas vēl ir nepabeigts, kas atstās nevis rētu, bet brūci, asiņojošu caurumu, kam nav nekādas iespējas pat sākt dzīt.
Laiks visu nedziedē.
Visu dziedē tikai nāve.