29 June 2011 @ 02:42 pm
 
ā jā, mēs tak dārza svētkos redzējām to krītošo asteroīdu.

Cik pierasts
Maniem vārdiem nav miera.
Tie krīt no krēsliem, galdiem, jumtiem.
Kā pierast
ja trīs reiz dienā peviļ,
Tā vien liekas
ka smejoties par mani gandrīz

Visi eņģeļi lido,
Katrs kaut ko dzied.
un man nav žēl-
lai tie priecājas.

Cik pierasts
Ar pieri skriet sienā
Un vienmēr noliegt:
"Tas neesmu es, tas neesmu es".
Kā pierast
Ēst sviestmaizes bez siera
Un redzēt
Kā smejoties par mani gandrīz

Visi eņģeļi lido,
Katrs kaut ko dzied..



Tags:
 
 
sajūtas: nostalgic
dungo: Prāta Vētra