01:47
Sajūta - būs, kautkam nupat ir jābūt. Nevar tak šitā būt vēl nākamos 20 gadus, pēc kuriem kautkādi tur fondi vai kas vedīšot šurp Laimes lāci. Lielu, baltu un pūkainu, kuram visi gribēs pieskarties, bet nedrīkstēs - pretterorisma štelles jau nekur nepazudīs, runa jau par treknāku ņammu un košāku tēvē bildi. Un lācis tupēs papamomobīlim līdzīgā kolbā uz riteņiem, skumīgi kratīs galvu un ķepa cilāsies augšup-lejup kā sen aizmirstam ģensekam, dāsni dodot svētību visiem sanākušajiem, itin visiem hlorellas vistiņas izaugumiem ar tupelēm kājās. Ja kāds parautu lāci aiz diega uz muguras (kuru pirmajās rindās stāvošie redzēs, bet - aiz stikla taču), āda nošļuktu uz lāčmobīļa grīdas un visi ieraudzītu tos, kas sēž lācim iekšā. Pa tam laikam gaisā skries salūta košās bumbas, atvērsies vēdekļi un zaigos spirāles; daudzi fotografēs lai tās pašas dienas vakarā saliktu bildes amatieru saitos un gaidītu apstiprinājumu savam talantam vai vismaz spējām. Anonīmo vērtētāju simpātijas iegūs bilde, kurā salūts veidos gaismas uzrakstu PIZĢEC, DĀRGIE! jo pareiza ekspozīcija, laba kompene, apvārsnis nolīmeņots, arī gaismas smukas. Bet īstie lāči uz to brīdi jau droši vien būs noslīkuši bez sava stūrīša, sava gabaliņa stabila ledus.