| Dzīves atziņas, ko iegūst stopojot |
[30. Maijs 2005|09:37] |
| [ | Oma: |
| | funny | ] |
| [ | Klausos |
| | Vecrīgas ielu muzikantos aiz loga | ] |
Par šīs nedēļas nogales piedzīvojumiem stopojot varētu rakstīt daudz, bet ne man ir laika rakstīt, ne arī jums laika lasīt (mans pieļāvums). Tad nu te tā tēžveidā manas atziņas vai citu cilvēku atziņu pieraksts.
Pirmoreiz saņēmu šādu komplimentu (pat, ja tas tā nebija domāts). Šoferis gatavojoties aizsmēķēt sacīja: "Es jau redzu, ka nav vērts jums piedāvāt." Es nedaudz izbrīnījos, un tad viņš turpināja. "To, ka cilvēks nesmēķē var pateikt pēc sejas ādas krāsas". Tad nosmējos pie sevis, ka man ir skaista un veselīga sejas āda. Atkal tapa apmņemšanās nedomāt par smēķēšanas uzsākšanu vēl kādu laiku.
Baznīca ir tas pats, kas politiska partija/ mafija. (Šo atziņu vēl neatzīstu par savu, tomēr diskusija par to bija apmēram 60 min.)
"Nav jau spēļu zāļu bizness labs, bet nekas cits labāks arī jauniešiem netiek piedāvāts."
Latvija ir brīnumzeme. (Par to pārliecinos jau kopš dzimšanas, bet pēdējā laikā jo īpaši).
Haritonovs Latvijai ir izdarījis daudz vairāk laba nekā visas baznīcas kopā. (Arī šī nav mana atziņa, bet vērts padomāt).
Nevajag mainīt savus plānus, citādi nekas nesanāks. (Kaut vai par stopošanas galamērķi).
Sabilē ceļu policija stāv pie pilsētas robežas vai pie kapiem.
Ja man kādreiz stopošana beidzās ar iekāpšanu autobusā, tad tā bija pilnīga neveiksme. Šoreiz pēdējo posmu veicu autobusā un man likās, cik labi, ka tas autobuss nāca un tā forši pēdējos 40 km varēju relaksēties.
Ir galanti lauku puiši, kuri mašīnā pirms smēķēšanas man jautā, vai drīkst. Es, protams, atbildu, ka droši. Un tad viņi tā jokojoties atmet, ka jāpaprasa ir, citādi - ko darīšot, ja es noģībšu.
Talsu kalnos var būt stiprs vējš. Bet ja satiek ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) alniz , tad viss ir štokos.
Balsojošus puišus ņem retāk, jo ir negatīva pieredze - parasti zādzības.
Latvija ir maza - nostopēju savas bijušās klases audzinātājas brāli. Sākumā neatpazinu, bet kad jau runas bīdījās, tad ātri vien sapratām, kurš ir kurš.
Un atziņa pāri visām - man esot angļu akcents!!!! kad runāju latviski. Mani tas sajūsmina.
Un vēl pēdējais šoferītis noteica atvadoties: "Tad jau es jūs reiz redzēšu televīzijā." Nosmējos, ka tas būs "Policija meklē!" raidījumā. |
|
|
