Ou, es atceros to ar šausmām no Indonēzijas. Manas māsīcas ģimene labprāt to uzēd, bet mašīna smirdēja vēl ļoti ilgi pēc tam, kad tas tika transportēts no tirgus. Un maigais mīkstenums - Dievs, pasargi.... es nenoriju ne kumosa.

Ai, vish ir garshiigs, galnais paarvareet riebumu. :D Bet labaak patureet ledusskapii pirms eeshanas, tad iet kaa perfekts sherbets un nesmird tik drausmiigi.
Man, redz, probleema - es nevaru izdomaat kaa duriaanu aiztransporteet liidz maajai no veikala. Vilcienaa kauns, ar velosipeedu pataalu, lai gan buus jameegjina.

Viņu jau arī aizliegts lietot sabiedriskās telpās, piemēram - lidostās u.tml., cik zinu.

Parasti tieshi duriaanus aizliegts lietot valstiis kur tie ir izplatiiti, kjipa taizemee, bet taa visaas sabiedriskaas vietaas nedriikst paaraak smirdeet un duriaans kaareiz ir shai kategorijaa :D
Un zini, es te taa padomaaju - vinsh jau nav tik drausmiigi garshiigs, es pilniigi nezinu kaapeec vinju gribaas eest veel un veel. Domaaju ka taas fruity smarzhas deelj, kas vinjam tomeer piemiit, ja atmet sapuvusho siipolu maisiijumaa ar puvushaam olaam aromaatu.

Nu jā, tas aizliegums bija Indonēzijā. Mana māsīca dzīvo tur jau gadus 40, un es esmu ciemojusies pie viņas diezgan daudz reižu. Viņa pati to duriānu neēd, bet ļoti ciena viņas dēls, pus-indonēzietis.