If you enjoy crying

Ikdiena pavadīta sarunās, kuras ir kā pienākums. Sīkruna, lai izpildītu savu sociālo funkciju. Pēdējā laikā, jūtu, ka tas ir viss mans kontakts ar apkārtējiem. Es tomēr nedomāju vainot viņus vai apkārtējo vidi, vaina ir tikai un vienīgi manī, manī pašā, manā esībā, kura ir cilvēka esība. Nudien, cilvēks kā cilvēka dvēsele ir sasniedzis dabai un pat Dievam (šeit saprotot dievu kā jēdzienu) neaptveramu augstumu, tomēr tajā pašā laikā mūsu čaula ir tāpati, šī čaula liek mums būt ikdienišķiem un vilkt savu dvēseli pa zemi, kaut arī jūtam, ka dvēsele vēlās lidot. Tā ir īstenā cilvēka traģēdija.