starppilsētu autobusos mani pārņem visnotaļ klaustrofobiskas un paniskas izjūtas. vakar, kad nācās izmantot šo transportlīdzekli, jo Šlesers nebija norīkojis vilcienu, vajadzēja stipri vien ieķerties krēslā un sakoncentrēt domas, lai nemestos pāri visiem sēdekļiem uz izeju un brīvību. JO nepārdomāti apsēdos beigās - pie aizmugurējām durvīm, tā kā tur neviens nesēdēja un socializācijas briesmas līdz ar to arī nedraudēja, bet, tā kā autobuss bija "piemērots" pasažieriem ar kustību traucējumiem (tiesa gan, tikai tiem, kam vienlaikus nepiemīt skaļas rīkles traucējumi, lai varētu sakliegt palīdzību, kas viņus uznes Everestā jeb iedabū iekšā autobusa salonā), tad Pierīgā pa aizmugures durvīm brīnumainā kārtā iekšā tika ietrausti un ejā iesprausti bērnu rati, iemūrējot mani no visām pusēm. tikai pēc tam, kad biju apsvērusi, ka avārijas gadījumā pirmo pāri sēdekļiem grūdīšu labo kāju, un biju sagatavojusi pa rokai telefonu, lai varētu izsaukt palīdzību, ja gadījumā buss apgāzīsies un grūst kāju nebūs iespējams, spēju nomierināties un pievērsties ainavai aiz loga, nevis dzīvības un nāves problemātikai.