Maza būdama es baidījos ņemt rokās taureņus, gliemežus un zirnekļus, kamēr citi bērni to vien darīja. Tagad es izbaudu nomaldījušās pūcītes manā istabā, to palaišanu brīvībā. Tie vairs nav tauriņi vēderā (kas patiesībā ir ļoti miesiska un materiāla sajūta. neiespējami salīdzināt ar krūšu lauzēju, kas ir daudz nenotveramākas un mokošākas sajūtas). Tas ir tauriņš saujā. Man nav ne jausmas, ko tāda dzīvība jūt atrodoties manā plaukstā, bailes vai uzticību, varbūt abus reizē, bet spārni kutina. Kutina plaukstu līdz elkonim, tālāk līdz padusei, saules pinumam, tālāk uz augšu un pa kaklu līdz aizausei. Tad uz pakausi, pa mugurkaulu uz leju, aptverot visu muguru, daļa apliecas ap vidukli uz vēderu, saplūst kopā saules pinumā un tad atkal uz augšu pa kaklu... Pārēja daļa paslīd zem dibena, pa kāju aizmuguri līdz pēdapakšai, pa ceļam pievēršot spēcīgāku uzmanību pacelei un potītei, vietā, kur pēda pacelta no zemes, stars sadalās daļās un caur visām pirkstu starpām uzliecas augšā, novirzās uz kājas iekšpusi, pie venēras paugura saplūst atkal vienā veselā starā, līdz saules pinumam, tad atkal divos staros, pa padusi un rokas apakšpusi atpakaļ uz plaukstu. Un plaukstā taurenis. Kutina līdz elkonim un tā joprojām.
Ir tik daudz paralēlitāšu. Es vēlētos to visu ieraudzīt, saprast un spēt izdzīvot, bet esmu par zemu tadam spožumam. Tikai kādēļ gan mani tas nemaz nesarūgtina? Tā ir jābūt. Viss, kaut kā gluži netīši notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Pareizi. Tāds vakars kā šis. Mans vīrs būs muzikāls, viņš pratīs labi spēlēt klavieres un mūzikā mēs spētu kopā pavadīt diendienas. Mīlas trijstūris. Es, viņš un viņa - mūzika. Tam pat nevajag būt Mārim, vai kādam citam no maniem ideāliem. Ne tikai nevajag. Pat nedrīkst. Man ir bail izdomāt pārāk precīzu tēlu, bail, ka iemīlēšos kaut kādā izdomātā sapnī (vai gan iespējams arī savādāk?), tomēr viens ir skaidrs un nenovēršams - tur ir jābūt mūzikai. Bez tās - nekur. Rāms. Rāms un mierīgs, jā, mierīgs.
Tai zemē, kur saule lec sarkana un puķes zied dvašojot smagu saldmi, tur mēs sēdēsim uz vecu sieviešu rokām pītiem paklājiem un ēdīsiem augļus viens otram no plaukstām. Tur mēš vīnu neliesim biķeros smagos, bet gan savu miesu avotos valgos. Tai zemē mēs vakaros mazgāsim kājas viens otram - stāsta tā esot visdziļākās cieņas izrādīšana. Tur mēs aizmigsim uz novilktās vīģes lapas un mēness, bezpajumtnieks, kautrīgi novērsīs skatu.
Ietīties aizskaros, sagūstīt, velt un noskūpstīt. Kad divi cilvēki savā mīlestībā kļūst par bērniem. Kad divi cilvēki vairs nevar un pat negrib atrast savas izplūdušās robežas.
Es zinu, ka spārnu man nav. Taurenis neesmu. Tomēr būt aizvērtā plaukstā - tieši to es šobrīd vēlētos.