00:25
Kamēr vidusmēra pircējs grimst depresijā, ka tuvākās desmitgades laikā varētu neizdoties pirkt arvien vairāk un lidot arvien tālāk, tikmēr uzņēmīgi cilvēki vis nezūdās par rītdienu, bet mierīgi un pārliecinoši bruģē ceļu uz nākamo nedēļ, mēnesi un gadu.
Nezi, kas tagad notiek ar trolejbusa vadītāju, kura no darba TTP brīvajā laikā sniedza stilista, dizainera un fen-šui speciālista pakalpojumus? Lai nu kā, bet ir skaidrs, ka neko sliktu viņa pasaulei nodarīt nevar - nu, dabūs kāds dzīvoklī arku un bāra leti stilam, ģipša vardi laimei un pārīti spoguļu enerģijas iepravīšanai pareizajā gultnē. Nu un kas? Pilnīgi nekas.
Daudz neskaidrākas var vērsties attiecības ar autodidaktiem-masieriem un manuālajiem terapeitiem, daži no kuriem pie viena arī noņem lāstu, pucē karmu (vismaz trīs paaudzes abos laika skalas virzienos) un palīdz pieburt bagātu mīļāko. Nevar protams noliegt, ka eksistē daudz jēdzīgu un domājošu cilvēku, kuri saprot kur un kāpēc viņi liek klāt rokas, bet personiski es raustītos uzticēt savu skeletu cilvēkam, kas masāžu primāri kultivē kā vieglas peļņas avotu. Paņurcīt, pastaipīt un paknaibīt protu arī es, bet saukt to par masāžu nevar nekādi, kur nu vēl ņemt par to naudu. Bet te atkal ekonomikas žņaugi - un cilvēks meklē tikt cauri lētāk, tāpēc arī "masāžas pakalpojuma" sniedzējiem rokas brīvas.
Varbūt iet par masieri? Lai ir konkurence, man padomā jauns pakalpojums - masēt nevis uz kušetītes īrētā skabūzī vai klienta mājās, bet tramvajā - pa ceļam uz pilsētu un atpakaļ. Jā, visu nepagūt, bet sasprindzinātos plecus un kaklu var pagūt; turklāt var apvienot ar pamatdarbu. Ne jau izdzīvošanas pēc, nu tā, kompensēt siltuma un energoresursu tarifu kāpumu. Galvenais jau, ka pašam prieks un cilvēkiem labi.