Pegijas · Lī · interjers

bija tāds gadījums. vakarā viena halātā ar adīkli pie televizora sēž skolotāja (spīdolas balvas laureāte, tas tā - pikantumam). ada tātad, lūr pār brilli televizoru un tamlīdzīgi, bet tad pēkšņi attopas, ka baltmaizes nav! pulkstens bez 10 10, veikalu tūlīt slēdz, no rīta jāēd, bet baltmaizes nav! būs žēl no rīta, visa diena būs sabojāta, tie mazgadīgie kretīni skolā un tamlīdzīgi. viņa met nost adīkli un brilli, lec augšā no dīvāna, mēteli tāpat pa virsu halātam, zābakus kājās, ķeseli un maciņu padusē un pa durvīm ārā. tikai televizors paliek. tāds pats ieslēgts.
a viņai tur ir tā - veikals turpat uz stūra, minūte augstākais, bet pretim kāpņutelpas durvīm vārturūme. iela tukša, bet vārturūmē nez no kurienes vecis guļ! galīgi pillā, bet vecis!
skolotāja iepauzē un apsver: vecis! galīgi pillā, bet vecis tomēr! hm. baltmaize! un veikalu tūlīt slēdz! bet tas vecis! no rīta būs žēl, atkal visa diena būs sabojāta, un tamlīdzīgi. līdz veikalam minūte, nopirkšu baltmaizi un tad savākšu veci. kur tad viņš liksies tāds piedzēries!
tātad baltmaize ķeselē, veikalu tūlīt aiz muguras slēdz un skolotāja jož atpakaļ uz vārturūmi.
NAV! veča nav! tikko vēl bija, bet tagad vairs nav! iela tukša, skolotāja stāv viena vārturūmē, ķesele ar baltmaizi pie rokas, un domā: stulbene! nē, nu, stulbene! varētu padomāt, ka 5 gadus nebūtu baltmaizi ēdusi!