"
Rainis, rakstot Jāzepu un viņa brāļus, dienasgrāmatā piezīmēja: "Vienīgā dzīves izeja — nedzīvot dzīvē." Viņš smagi bija vīlies gan citādi domājošos, gan domubiedros, gan savā mīlestībā un laulībā. Bet ne jau par pašnāvību viņš domāja, rakstot par šo vienīgo izeju — nedzīvot dzīvē. Tas drīzāk bija kāds īpašs apskaidrības un totālas vientulības sajūtas brīdis, un tieši tas viņam palīdzēja radīt Jāzepu.
"
iz Dienas
Vienīgā dzīves izeja
Nora Ikstena, rakstniece
Karš Libānā, terorisms Eiropā, naids Latvijā. Telefona sarunu noklausīšanās, savstarpēja tiesāšanās, anonīma zākāšanās, profesionāli un cilvēciski pazemojumi. Mediju telpas ikdiena.
Ar draugiem augusta vakarā runājām, ka laikam ir pienācis brīdis, kad jādzīvo paralēli. Un ka nākotne, visticamāk, pieder vai nu bezemocionālām būtnēm, vai, vēl ticamāk, jaunas sugas cilvēkveidīgajiem, kas iemanīsies no tā visa gūt baudu.
Rainis, rakstot Jāzepu un viņa brāļus, dienasgrāmatā piezīmēja: "Vienīgā dzīves izeja — nedzīvot dzīvē." Viņš smagi bija vīlies gan citādi domājošos, gan domubiedros, gan savā mīlestībā un laulībā. Bet ne jau par pašnāvību viņš domāja, rakstot par šo vienīgo izeju — nedzīvot dzīvē. Tas drīzāk bija kāds īpašs apskaidrības un totālas vientulības sajūtas brīdis, un tieši tas viņam palīdzēja radīt Jāzepu.
Bet kā tad lai īsti aizver aiz sevis pasaules durvis? Kā lai izvairās no maldiem, nereaģē uz nežēlību un netaisnību? Kā lai nepārdzīvo?
Trīs dienas, kājām ejot gar jūru, tas liekas dabiski un pašsaprotami. Un tā liekas vienīgā dzīves izeja — iet un domāt. Un sajust dieviņa plecu, kad viņš uz visu dienu tavā iešanas ceļā svelmaino sauli aizklāj ar mākoņiem, lai tev pietiek spēka veikt garo ceļu. Un patiesi, nu jau šo divpadsmit gadu laikā, kopš mēs ejam, tikai vienreiz gājiens nebija labs — manis dēļ, jo uz pleciem kopā ar mugursomu es biju paņēmusi līdzi arī pasauli un vienkārši nevarēju paiet.
Tomēr arī šoreiz, netālu no Melnsila, paradīzes līcītī, guļot jūrā un tvarstot mazas, baltas lestītes, es zinu, ka man neizdosies dzīvot paralēlu dzīvi. Ka es dzīvošu dzīvē un nevarēšu aiz sevis aizvērt pasaules durvis. Un ka tieši tāpēc — žēlastību no pasaules nav ko gaidīt.
Žēlastība pienāk pavisam citādā veidā. Briežos atrodas arvien jaunas un jaunas Regīnas Ezeras dienasgrāmatas, kurās aci pret aci tu redzi mīlestības un ciešanu pilnu dzīvi šajā pasaulē. Tik pilnestīgu, ka sakāpj kamols kaklā. Tik īstu, ka tam pretī jebkurš cilvēcisks vai literārs mēģinājums ieņemt pozu izkūp gaisā kā pārgatavojies pūpēdis. Dzīvošana dzīvē, atvērtas pasaules durvis, nežēlīgs pieredzes caurvējš. Un brīži, kuros tāpat kā Rainim vienīgā dzīves izeja — nedzīvot dzīvē.
Ezeras dienasgrāmata.
"5.maijs.
Laiks gluži apbrīnojams — sitam pušu visus gaisa temperatūras augstuma rekordus. Sākot ar šodienu (taisnību sakot, šonakti) līdz pat 10.maijam būšot t.s. spīdekļu parāde. Žēl, ne pārāk zinu, kurp skatīties un kādējādi novērtēt, un fakts, ka kaut kas tāds Visumā būs saredzams tikai, kā šķiet, pēc 40 gadiem, apstiprināja vienīgi patiesību, ka Mūžības priekšā tādi 40 gadi ir, smalki izsakoties, štrunts, kamēr mūsu individuālajās, mūsu personiskajās dzīvēs tie var ienest diezgan būtiskas pārvērtības. Vai tad nu ne? Hā!
Uz lodžijas kāds smejas. Tas ir vējš, kurš šodien trako kā aizcieties.
Bet šorīt beidzot bija pirmā dzeguze! Tas notika stipri paagri (starp pulksten pieciem un sešiem) un stipri patālu (droši vien kaut kur ap Rēzijām). Taču tas, protams, negroza neko. Bet vēl vakarā šaubījos, vai vērts kabatas lakatiņa stūrī vairs nēsāt naudiņu. Tomēr nelikvidēju, bet latu nomainīju pret sīkmonētiņām. Vai tas kaut ko nozīmētu!?"
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2006. gada 12. augusts.
Rubrika: (10. lpp.)
Rainis, rakstot Jāzepu un viņa brāļus, dienasgrāmatā piezīmēja: "Vienīgā dzīves izeja — nedzīvot dzīvē." Viņš smagi bija vīlies gan citādi domājošos, gan domubiedros, gan savā mīlestībā un laulībā. Bet ne jau par pašnāvību viņš domāja, rakstot par šo vienīgo izeju — nedzīvot dzīvē. Tas drīzāk bija kāds īpašs apskaidrības un totālas vientulības sajūtas brīdis, un tieši tas viņam palīdzēja radīt Jāzepu.
"
iz Dienas
Vienīgā dzīves izeja
Nora Ikstena, rakstniece
Karš Libānā, terorisms Eiropā, naids Latvijā. Telefona sarunu noklausīšanās, savstarpēja tiesāšanās, anonīma zākāšanās, profesionāli un cilvēciski pazemojumi. Mediju telpas ikdiena.
Ar draugiem augusta vakarā runājām, ka laikam ir pienācis brīdis, kad jādzīvo paralēli. Un ka nākotne, visticamāk, pieder vai nu bezemocionālām būtnēm, vai, vēl ticamāk, jaunas sugas cilvēkveidīgajiem, kas iemanīsies no tā visa gūt baudu.
Rainis, rakstot Jāzepu un viņa brāļus, dienasgrāmatā piezīmēja: "Vienīgā dzīves izeja — nedzīvot dzīvē." Viņš smagi bija vīlies gan citādi domājošos, gan domubiedros, gan savā mīlestībā un laulībā. Bet ne jau par pašnāvību viņš domāja, rakstot par šo vienīgo izeju — nedzīvot dzīvē. Tas drīzāk bija kāds īpašs apskaidrības un totālas vientulības sajūtas brīdis, un tieši tas viņam palīdzēja radīt Jāzepu.
Bet kā tad lai īsti aizver aiz sevis pasaules durvis? Kā lai izvairās no maldiem, nereaģē uz nežēlību un netaisnību? Kā lai nepārdzīvo?
Trīs dienas, kājām ejot gar jūru, tas liekas dabiski un pašsaprotami. Un tā liekas vienīgā dzīves izeja — iet un domāt. Un sajust dieviņa plecu, kad viņš uz visu dienu tavā iešanas ceļā svelmaino sauli aizklāj ar mākoņiem, lai tev pietiek spēka veikt garo ceļu. Un patiesi, nu jau šo divpadsmit gadu laikā, kopš mēs ejam, tikai vienreiz gājiens nebija labs — manis dēļ, jo uz pleciem kopā ar mugursomu es biju paņēmusi līdzi arī pasauli un vienkārši nevarēju paiet.
Tomēr arī šoreiz, netālu no Melnsila, paradīzes līcītī, guļot jūrā un tvarstot mazas, baltas lestītes, es zinu, ka man neizdosies dzīvot paralēlu dzīvi. Ka es dzīvošu dzīvē un nevarēšu aiz sevis aizvērt pasaules durvis. Un ka tieši tāpēc — žēlastību no pasaules nav ko gaidīt.
Žēlastība pienāk pavisam citādā veidā. Briežos atrodas arvien jaunas un jaunas Regīnas Ezeras dienasgrāmatas, kurās aci pret aci tu redzi mīlestības un ciešanu pilnu dzīvi šajā pasaulē. Tik pilnestīgu, ka sakāpj kamols kaklā. Tik īstu, ka tam pretī jebkurš cilvēcisks vai literārs mēģinājums ieņemt pozu izkūp gaisā kā pārgatavojies pūpēdis. Dzīvošana dzīvē, atvērtas pasaules durvis, nežēlīgs pieredzes caurvējš. Un brīži, kuros tāpat kā Rainim vienīgā dzīves izeja — nedzīvot dzīvē.
Ezeras dienasgrāmata.
"5.maijs.
Laiks gluži apbrīnojams — sitam pušu visus gaisa temperatūras augstuma rekordus. Sākot ar šodienu (taisnību sakot, šonakti) līdz pat 10.maijam būšot t.s. spīdekļu parāde. Žēl, ne pārāk zinu, kurp skatīties un kādējādi novērtēt, un fakts, ka kaut kas tāds Visumā būs saredzams tikai, kā šķiet, pēc 40 gadiem, apstiprināja vienīgi patiesību, ka Mūžības priekšā tādi 40 gadi ir, smalki izsakoties, štrunts, kamēr mūsu individuālajās, mūsu personiskajās dzīvēs tie var ienest diezgan būtiskas pārvērtības. Vai tad nu ne? Hā!
Uz lodžijas kāds smejas. Tas ir vējš, kurš šodien trako kā aizcieties.
Bet šorīt beidzot bija pirmā dzeguze! Tas notika stipri paagri (starp pulksten pieciem un sešiem) un stipri patālu (droši vien kaut kur ap Rēzijām). Taču tas, protams, negroza neko. Bet vēl vakarā šaubījos, vai vērts kabatas lakatiņa stūrī vairs nēsāt naudiņu. Tomēr nelikvidēju, bet latu nomainīju pret sīkmonētiņām. Vai tas kaut ko nozīmētu!?"
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2006. gada 12. augusts.
Rubrika: (10. lpp.)