Vīzija
« previous entry | next entry »
Oct. 26th, 2015 | 02:07 am
Sākumā ir VĪZIJA. Saturā un apjomā tā var būt jebkas.
Taču tai vienmēr ir spēcīga emocionāla nokrāsa un vizuāls skanējums un tonis.
Tā var būt haotiska kņada vai sūnu mīkstuma klusums.
Ta ir acumirkļa ēna vai paaudžu mantojums.
Es zinu, ka šai VĪZIJAI negribas būt vienai pašai mūsu pasaulē.
Es labprāt uzceļu tai māju, ciemu, metropoli, pasauli, visumu.
Taču bieži man trūkst īstā āmura vai zāģa vai arī manā rīcība ir tikai saliektas naglas vai skrūves ar nepareizām galvām.
Tādā gadījumā es saucu kādu līdzcilvēku par celtniekmeistaru, pilsētas plānotāju un arhitektu.
Mani VĪZIJAI nav jāmirdz kā zvaigznei Senāta laukuma
Ziemassvētku eglītes galotnē.
Lai stāvētu ar taisnu muguru, tai nav nepieciešams titāna skelets.
Kaut arī to neietekmē gravitācija vai centrbēdzes spēks, tai apkārt
vajadzīga kustība un sajūtas, gaisma un nojausmas – tā varētu dzīvot.
Es negribu iespiest VĪZIJU kaut kādā cunftē vai arodbiedrībā,
ar pirkstu likumu grāmatā. Es lūdzu, ubagoju, pērku, izmānu
morāles kodeksu.
Lai to dabūtu, es esmu gatavs atkal un atkal uzkāpt Sīnajas kalnā.
Man jājūt akmens plātņu smagums, lai es būtu drošs par to, ka vējš nepaņems mani tā, ka cietzeme zudīs zem kājām.
„Tev nebūs citu dievu godāt kā vien mani.” Es esmu akls pret šo tekstu.
Savu dzīves gadu laikā es esmu skrāpējis, cirtis, slīpējis to nost.
„Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tēvu un māti, lai tev turpmāk klātos labi un tu ilgi dzīvotu savā zemē.” Šo tekstu es zinu no galvas.
Mani uzcītīgie pirkstu gali pazīst katru iegrvējuma izliekumu un bedrīti.
Un es ticu kutelīgās sajūtas mācībai: bijība, cieņa ved pie paļāvības, paļāvība, uzticība ved pie brīvības.
„Tev nebūs zagt.” Bet man vajag.
Piedod man, tacu es nevaru noturēties, nenomainījis vismaz cenu zīmītes.
„Tev nebūs nokaut.” Es nevaru gūt nekādu iekšēju mieru, ja es nevaru izmantot NEPIECIEŠAMĪBU kā triecienu.
„Tev nebūs pārkāpt laulību.”
Es esmu gatavs cīnīties par tiesībām upurēt jēru, žurku vai ziloni savas VĪZIJAS dēļ. Man nav bail atzīt sevī panteistu.
„Tev nebūs velti lietāt sava Līdzcilvēka vārdu – tas, kas to velti lietās, neaizies nesodīts.”
Mans sods ir tas, ka akmens plātnes ir tik smagas, ka es pārstiepju savus kakla muskuļus un manas smadzenes paliek bez svaigām skābekļa pilnām asinīm vai, ka plātnes ir tik trauslas, ka tās pārvēršas akmens putekļos no mana pieskāriena.
Tad nu es stāvu vientuļš, un tāds es negribu būt, jo tad visa mana enerģija aiziet, lai uzturētu ķermeņa siltumu 36 grādos pēc Celsija.
„Dārgumu gals” Helsinkos,
Klāss Olsons
KINOPRODUCTION producents
Taču tai vienmēr ir spēcīga emocionāla nokrāsa un vizuāls skanējums un tonis.
Tā var būt haotiska kņada vai sūnu mīkstuma klusums.
Ta ir acumirkļa ēna vai paaudžu mantojums.
Es zinu, ka šai VĪZIJAI negribas būt vienai pašai mūsu pasaulē.
Es labprāt uzceļu tai māju, ciemu, metropoli, pasauli, visumu.
Taču bieži man trūkst īstā āmura vai zāģa vai arī manā rīcība ir tikai saliektas naglas vai skrūves ar nepareizām galvām.
Tādā gadījumā es saucu kādu līdzcilvēku par celtniekmeistaru, pilsētas plānotāju un arhitektu.
Mani VĪZIJAI nav jāmirdz kā zvaigznei Senāta laukuma
Ziemassvētku eglītes galotnē.
Lai stāvētu ar taisnu muguru, tai nav nepieciešams titāna skelets.
Kaut arī to neietekmē gravitācija vai centrbēdzes spēks, tai apkārt
vajadzīga kustība un sajūtas, gaisma un nojausmas – tā varētu dzīvot.
Es negribu iespiest VĪZIJU kaut kādā cunftē vai arodbiedrībā,
ar pirkstu likumu grāmatā. Es lūdzu, ubagoju, pērku, izmānu
morāles kodeksu.
Lai to dabūtu, es esmu gatavs atkal un atkal uzkāpt Sīnajas kalnā.
Man jājūt akmens plātņu smagums, lai es būtu drošs par to, ka vējš nepaņems mani tā, ka cietzeme zudīs zem kājām.
„Tev nebūs citu dievu godāt kā vien mani.” Es esmu akls pret šo tekstu.
Savu dzīves gadu laikā es esmu skrāpējis, cirtis, slīpējis to nost.
„Tev nebūs nepatiesi liecināt pret savu tēvu un māti, lai tev turpmāk klātos labi un tu ilgi dzīvotu savā zemē.” Šo tekstu es zinu no galvas.
Mani uzcītīgie pirkstu gali pazīst katru iegrvējuma izliekumu un bedrīti.
Un es ticu kutelīgās sajūtas mācībai: bijība, cieņa ved pie paļāvības, paļāvība, uzticība ved pie brīvības.
„Tev nebūs zagt.” Bet man vajag.
Piedod man, tacu es nevaru noturēties, nenomainījis vismaz cenu zīmītes.
„Tev nebūs nokaut.” Es nevaru gūt nekādu iekšēju mieru, ja es nevaru izmantot NEPIECIEŠAMĪBU kā triecienu.
„Tev nebūs pārkāpt laulību.”
Es esmu gatavs cīnīties par tiesībām upurēt jēru, žurku vai ziloni savas VĪZIJAS dēļ. Man nav bail atzīt sevī panteistu.
„Tev nebūs velti lietāt sava Līdzcilvēka vārdu – tas, kas to velti lietās, neaizies nesodīts.”
Mans sods ir tas, ka akmens plātnes ir tik smagas, ka es pārstiepju savus kakla muskuļus un manas smadzenes paliek bez svaigām skābekļa pilnām asinīm vai, ka plātnes ir tik trauslas, ka tās pārvēršas akmens putekļos no mana pieskāriena.
Tad nu es stāvu vientuļš, un tāds es negribu būt, jo tad visa mana enerģija aiziet, lai uzturētu ķermeņa siltumu 36 grādos pēc Celsija.
„Dārgumu gals” Helsinkos,
Klāss Olsons
KINOPRODUCTION producents