"Tev šķiet, ka redzi rāpjamies kokā rūsganu runci, bet tas ir tikai zēns, kurš uzlīdis, lai pienaglotu šīgada pirmo putnu būrīti. Viņš pamana tavu neatlaidīgo skatienu un līksmi uzsauc augšup: "Pavasaris!" Un tu saproti, ka tas ir vienīgais, ko vērts teikt vai rakstīt."
Dīvaini: ar katru gadu mans emocionālais vecums aizvien samazinās. Ja desmit gadu vecumā bija ūbernopietns un klusējošs puisēns, tad tagad šķiet, ka visas sajūtas, ko tajos gados krāju sevī, nu laužas ārā, strīdēdamās un grūstīdamas viena otru. Ja pirms desmit gadiem līdzīgā dienā kāds pienāktu pie manis un teiktu: "Pavasaris!" es droši vien viņu izglītotu cikliskajā gadalaiku pārmaiņā, pie reizes informējot, kā tiek noteikta astronomiskā pavasara iestāšanās. Bet tagad es varētu vien smaidīt un arī atbildēt: "Pavasaris!" Pats sev jau sāku atgādināt kādas Līkoka humoreskas varoni. Bet par ziediem vēl aizvien nekaifoju. Otrdien man būtu jāiegādājas puķes, ko dāvināt kādai kursabiedrenei (vismaz tāda prasība man tika izvirzīta pirms pāris dienām... atzīšos gan, ka to izpildīt man nav iebildumu), bet šķiet, ka iešu Bananito (vai kā nu sauca to džeku "Dželsomīno Melu zemē", kura gleznotais stuff's kļuva par īstenību) ceļu un uzdāvināšu vienkārši puķu aprakstu. Ja nu vienīgi izdosies kaut kur atrast sniegpulkstenītes vai pūpola zaru, jo pret krutajām puķēm man sāk rasties aizvien lielāka nepatika: tās savā pretenciozitātē ātgādina game.exe žurnālistus. Varbūt arī tās nepārvērtīsies par dzīvām un smaržojošām puķēm un manu ideju neviens nesapratīs, bet tā pats jutīšos komfortablāk. Jo pēdējā laikā kļūstu aizvien atkarīgāks no literatūras.
Parakņājos torrentu trakeros un uzgāju krietnu daudzumu ar E-book'iem, to vidū arī sen meklēto Reja Bredberija "Zen in the Art of Writing", kurā viņš klāsta savas domas par rakstīšanas mākslu. Un, tā kā Bredberiju cienu kā nevienu citu stāstu autoru, pavadīju stundu, pārveidojot 200+ lappušu pdf failu ar 20 izmēra fontu un reti tizlu formatējumu, par 58 lappušu garu dokumentu, kuru tad arī izdrukāju un tagad lasu. Cerības ir attaisnojušās. Patiešām vērtīgs un interesants stuff's, kaut lielākā daļa reducējā uz vienu un to pašu: lai rakstītu labi, ir jāraksta. Tas man atgādina senu manu sapni par laiku, kad būšu vecs, slavens un bagāts un izdošu biezu grāmatu: "Kā rakstīt kā Peacemaker". Tā sastāvētu no 500 tukšām lappusēm un kā dāvana pircējiem tiktu piešķirtas pāris pildspalvas. "Bagāts" tāpēc, ka, protams, tā tiktu dalīta bez maksas. Jo, patiesi, rakstīšanas tāpat kā masturbēšanas pamatā ir praktizēšanās. Un spēja to darīt no sirds un patiesi mīlēt to, ko dari. Fredijs Merkūrijs dziesmā "Life is Real (Song for Lennon)" dziedāja:
Lennon was a genius
Living lifes' every pore
Music will be my mistress
Loving like a whore
Aizvietojot "mūzika" ar "literatūra", es vēlētos teikt to pašu. Un, jā es esmu ar to apmāts. Bet ir tomēr atšķirība starp grafomānu un centīgu rakstnieku. Rakstniekam ir jāprot rakstīt ar sirdi nevis ar prātu.
Es laikam sāku nojūgties...
***SPOILERS***
Nule kā pabeidzu arī humoreskas/feļetona melnrakstu, kas man pašam šķiet smieklīgākais gabals, ko jebkad esmu uzrakstījis. Bet vairāk kā skaidrs, ka tādā formā to nepieņems, kaut es to vienalga iesniegšu tādu pašu. Vismaz nosaukumu noteikti nemainīšu: "Feļetons par GIGANTISKIEM ROBOTIEM, KAS ŠAUJ SARKANUS LĀZERUS NO ACĪM!!!" Tā pamatojums, btw, sakņojas pašā tekstā, kur es rakstu: "Labs uzņēmuma nosaukums parasti veidojas, ar tā darbības sfēru saistītam terminam pievienojot kādu tik efektīgu vārdu, kas to izlasījušajiem liek uzreiz pielekt kājās un traukties uz tuvējo veikalu, lai iegādātos jaunāko revolūciju matu mazgāšanā vai vēl nebijuši maigu muguras skrāpi." Un iesaku "Tauriņa efektu" pārsaukt "Tauriņi un GIGANTISKI ROBOTI, KAS ŠAUJ SARKANUS LĀZERUS NO ACĪM!!!"
***SPOILERS***
Atradu arī topiku http://www.elderscrolls.com/forums/inde
Current Music: Mojave 3 un Luna