Mana istaba ir mani pieņēmusi, jeb beidzot esmu to apdzīvojusi un beidzot ir māju sajūta, tāda, ka es savā alā jūtos labi. Laba aura. Pirmajā momentā man šeit likās nemājīgi- liela, balta, pilnīgi bezpersoniska telpa, kurā pazūd pilnīgi viss, ko es tur nolieku, nekas nespēj padarīt to vairāk manu. Bet nu telpu esmu inficējusi ar sevi, savām sajūtām un kreatīviem piegājieniem.Visvairāk istabā esmu sajūsmā par gultu, tā ir patiešām milzīga (Mana studiju biedrene no Transilvānijas, to ieraugot, izsaucās: "Wow!!!It`s just sooo huge!!!"), varu gulēt pilnā augumā pilnīgi jebkurā virzienā, kādā vien gribu, pietiek vietas vismaz 3 cilvēkiem, turklāt, tā ir riktīgi augsta.
Tas vispār, savā ziņā, ir interesanti, cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai svešu vietu sauktu par mājām, lai arī īstās mājas ir kaut kur tālu, tālu prom, aiz tūkstošiem kilometru?Balsis galvā un aiz tās: The Sisters of Mercy- Vision sing |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
